Resnās Bārbijas Skaistums 104.💖

28. jūn. 2021, Nav komentāru

- Man jāpierod pie tava rakstura. Es viņu varētu aprakstīt kā ekstraordināru. Spožu. Daudzpusīgu. Neparastu. Un tas ir tieši tas, kas man tevī ļoti patīk - tavs dzīvīgums. Es pats neesmu tik dzīvelīgs, tik enerģisks. Sabučojamies un man pirmo reizi dzīvē nav vairs, ko sliktu rakstīt par Vīrieti. Par to arī šoreiz stāstīju savam psihoterapeitam, ka esmu satikusi tādu vīrieti, kuram nav psihoemocionālas traumas, kur tās ir bijušas man. Tā ir lieliska sajūta un manas izjūtas satiekoties ar šo vīrieti ir kā rokgrupas Mastodon dziesmas "The Sparrow" vārdos - tiecies pēc laimes ar uzticību.

Terapija man ir devusi pārmaiņu rezultātu un veicinājusi pozitīvu skatījumu uz sevi un citiem, un vairāk kā jebkad agrāk es izprotu, ko nozīmē vārdi - veselīga pašpaļāvība un tuvības līdzsvars. Tuvības brīžos ar jauno cilvēku ir ļoti labi tieši šajā būšanā "šeit un tagad" un mans prāts nedomā ne par pagātni, ne par nākotni. Šim jaunajam vīrietim nekam citam nav jābūt kā tikai sev - šeit un tagad. Kāpēc viņš pirms manis nāk un seksuāli mani iekāro - es netaisos analizēt. Kamdēļ?! Es netaisos runāt par šīm attiecībām, tā vietā man ar viņu patīk apskauties un runāt par to, ko mēs katrs mīlam savā dzīvē darīt, par ko sapņojam, kad kopā aizbrauksim uz kādu viesnīcu vai gulēsim diendusu šūpuļtīklā iekarinātā mežā pie ezera utt. Man patīk baudīt un viss, vienkārši būt kopā ar viņu, kad esam sarunājuši randiņu. Dakteris vēlreiz mani apsveica ar to, ka esmu kļuvusi par emocionāli nobriedušu cilvēku. Man arī patīk kā es iekšēji jūtos un to arī var redzēt manās fotogrāfijās. Tālāk apspriedām sievietes. Piemēram, uz Daiļotavas e-pastu atnāca vēstules no klientes, ka viņa veikusi pasūtījumu krēmiem 11. maijā un joprojām neesot pasūtījumu saņēmusi. Es satraucos, jo esmu atbildīgs cilvēks un man patīk labot savas kļūdas. Iztērēju veselu dienu no savām brīvdienām, lai grāmatvedībā pārbaudītu, kā šāda kļūda varēja sanākt un beigās secināju, ka nav notikusi ne mazākā kļūda no manas puses. Vienpadsmitajā maijā visus pasūtījumus esmu sagatavojusi un izsūtījusi 14. maijā, sūtījumam par kuru bija sūdzība telefona numurs uzrādās pareizs, sieviete bija sazvanāma un sūtījuma izsekošanas kods uzrāda gaitu, ka 17. maijā 11:38 sūtījums izņemts no pakomāta. Aizrakstīju sievietei, kādēļ jūs rakstat, ka neesat saņēmusi sūtījumu, ja sūtījums ir izņemts un pievienoju pierādījumus. Atbildē saņēmu: Nezinu kāpēc viņi uzrāda, ka izņemta, reāli nav pie manis tā sūtījuma..labi, lai paliek..kā ir tā ir. Abi ar psihoterapeitu nospriedām, cik slimi cilvēki apkārt mums dzīvo. Skaidra lieta, ka šī sieviete mēģināja no manis izmānīt naudas atmaksu vai jaunu krēma bundžiņu, jo domāja, ka man nebūs viss iegrāmatots. Un galu galā, ja paciņa ir nozagta var jau pieprasīt kameras izrakstus, kas 17. maijā 11:38 ir izņēmis paciņu.

Jā, ir bijuši gadījumi, kad pazūd sūtījumi, bet tad var izsekot, ka sūtījums pazudis terminālī, piemēram, un pēc mēneša tiek atrasts. Cilvēciskas kļūdas ir iespējamas vienmēr un viņas var risināt, bet kā risināt apzinātu ļaunprātību, nekaunību un maldināšanu?! Tāpat kā to cilvēku problēmu, kuri man, piemēram, raksta: Tu resnā kuce. Spogulī esi sevi redzējusi. Taisi savus sūda krēmus. Bet kosmētiku jau ražoju ne tikai es, ir simtiem ražotāju.

Piemēram, Dienas Biznesā bija raksts par kosmētikas zīmolu Marence, kuru pieminēju jau vienā no iepriekšējiem Bārbijas bloga ierakstiem. Rakstam bija pievienota līdzīpašnieka Aivara Burģa fotogrāfija. Vīrietis esot darbojies nekustamo īpašumu nozarē, divdesmit gadus bijis viesnīcas akcionārs, darbojies loģistikas biznesā, līdz pievērsies kosmētikas ražošanai no sapropeļa. Jautājums - vai šīm vīrietim tik daudz sievietes raksta, ka viņš ir neglīts ar sliktu ādu kā man?! Un ar ko mēs abas, ar dermatoloģi Aneti Ezeriņu būtu negudrākas, nekompetentākas vai kā citādi sliktākas, ka mēs nevarētu ražot kvalitatīvu kosmētiku Latvijas un Eiropas tirgum?! Kāpēc man tik ļoti būtu jāsaņem psihoemocionāls naids no citām sievietēm?! Tā nav labi tā darīt. Un kā pašas sievietes to nesaprot, jo ilgāk mēs Latvijā dzīvosim dubultajos standartos, jo sliktāk pašām sievietēm, ne tikai nācijai vai kā sabiedrībai kopsummā? Par sevi es varu pateikt to, ka mērķtiecīgi es netaisos notievēt. Es varu aizsiet savas skriešanas botas un nedēļā izmasēt trīsdesmit cilvēkus un man nepatiktu cīnīties par to, lai es izskatītos kā it kā sievietei būtu jāizskatās, lai viņa būtu laimīga. Arī procedūrās es cilvēkiem stāstu, ka es neesmu plastiskais ķirurgs un varu palīdzēt izskatīties cilvēkam tikai viņa labākajā versijā, nevis pārveidot tā kā viņš fizioloģiski un anatomiski nevar izskatīties pēc iedzimtā ģenētiskā nolikuma.

Kāpēc, ja man ir nosliece uz apaļu figūru, man viņa būtu jāmaina uz kalsnu? Es negribu un viss. Mana āda ir ļoti labā kvalitātē, kolagēns ražojas un es kā Resnā Bārbija esmu Skaista un to arī atspoguļo mans jaunais cilvēks. Viņš ir divdesmit gadus jaunāks par mani un ir ievērojis, ka mana āda ir ļoti laba un viņam patīk man pieskarties. Tā kā oscilatorā masāža un Reparative kosmētika strādā un nemaz nemēģiniet mani traucēt ar muļķībām. Reakcijas nebūs!

Resnās Bārbijas Skaistums 103. 💋💥

13. jūn. 2021, Nav komentāru

O, randiņš! Apsveicu!Sasmējos par komentāru vienam no maniem video, kuru biju ievietojusi savā resna_barbija Instagram kontā. It kā man randiņš būtu kāds Brīnums un es pēkšņi būtu satikusi princi, un visām savām lasītājām un skatītājām paziņotu, ja Tu ilgi meklēsi, tad var atrast tādu princi, simts procenti. Hahaha, psihoterapijas ietvaros to sauktu par maģisko domāšanu, bet Brīnumu neviens nav redzējis.

Jā, jau ilgāku laiku es noteiktās nedēļas dienās satiekos ar divdesmitdivgadīgu vīrieti jutekliskai laika pavadīšanai. Un viņš ļoti lielā mērā nosedz visas manas vajadzības - iedzimta inteliģence, sajūsminoši vīrišķīgie parametri, laba humora izjūta, kurā mēs mijiedarbojamies, nekritizē mani un manis pieņemtos lēmumus manā dzīves stilā, dod maigumu, daudz apskāvienu tiekoties, ieinteresēti prot skūpstīt manu kaklu, pieskaroties ādai ar bārdas rugājiem, ikdienā daudz ar mani nesarunājas un netraucē man strādāt un rakstīt otro romānu, dod man piedzīvojuma, brīvības un emocionāla siltuma sajūtu vienlaicīgi. Bet tas nav princis un es viņā neesmu iemīlējusies. Cienu un izjūtu labsajūtu viņu satiekot un, ja arī ar laiku iemīlēšos, tad es skaidri zinu- kad pienāks laiks vairs nesatikties, es pati sev varēšu saārstēt šādu emocionālu bojājumu. Viņš ir informēts, ka man neinteresē bērnu dzemdēšana un audzināšana, tāpat kā neinteresē vīrieša aprūpe vai vīrieša apņēmība mani apgādāt ar ēdienu, apģērbu, mājokli un citām materiālām nepieciešamībām. Man tas nav vajadzīgs. Un psihoterapeits nesen mani apsveica ar faktu, ka es beidzot savos četrdesmit gados ar astīti esmu pieaudzis cilvēks. Es viņam piekrītu, jo manī vairs nav gaidu, ka man otrs cilvēks izdarīs kaut ko patiesi patīkamu bez palūgšanas vai paskaidrošanas, kā būtu mani jāmīl. Un mīlestība pret otru cilvēku nav nekas cits, kā cieņpilna saruna, un, lai spētu sarunāties, vispirms ir pašam jāsaprot sava domāšana, emociju rašanās mehānisms, vērtības un vajadzības. Man personīgi nav pieņemama ģimenes attiecību vērtība monogāmijas formā. Tā nav un nevar būt vienīgā atbalstāmā attiecību forma. Es pati savā dzīvē pieļauju vairāku cilvēku nozīmīgumu vienlaikus un man pilnīgi dabiski sanāk veidot attiecības ar dažādiem cilvēkiem. Interesanti ir tas, ka psihologi un psihoterapeiti ir mazizglītoti par poliamoru cilvēku dzīves uztveri un viņu vajadzībām, un pat lielākumā psihoterapijas mācību grāmatās šāda attiecību forma nav pat pieminēta. Kaut gan ir ļoti daudz cilvēku, kuri melo paši sev un saviem partneriem, it kā esot sabiedrības atbalstāmajā attiecību formā- monogāmijā, bet viņiem šo attiecību laikā ir arī citi partneri.

Un, jā, man patīk vīrieši ar spēju vienoties, varēšanu izkopt sarunāto attiecību formu, ar sociālo drosmi pretoties sabiedrības viedoklim un emocionālo kompetenci. Šo pārdomu noslēgumā dalīšos ar tikko saņemtu ziņu no vīrieša: Man ar tevi ir ļoti patīkami, pie mums Latvijā lielākā daļa cilvēku ir saspazmēti un pat par parastām lietām kā dzimumdziņa un attiecības kaunās runāt. Tev ir ļoti labs talants stāstīt par dzīvi, ne katrs tā var!

Resnās Bārbijas Skaistums 102. 💥

24. mai. 2021, Nav komentāru

Ir daudz jautājumu, uz kuriem es neprotu atbildēt. Tāpēc ilgāku laiku nav bijis šis bloga ieraksts, jo risināju visdažādākās problēmas. Sapratu, ka joprojām ir Covid-19 un rīt tas nebeigsies, jo neviens nezina vīrusa dabu un tas var turpināties kādu laiku, pat gadus, un jāpieņem lēmumi vadoties no šādas C19 vīrusa situācijas un šādā dzīvē ar C19 jāpamanās arī būt laimīgai.

SIA "Reparative" nesaņēma valsts atbalstu, jo salīdzinot ar pagājušo gadu, šogad kosmētikas ražošana un tirdzniecība ir strādājusi ar 300% peļņas pieaugumu. Paldies visiem cilvēkiem, kuri novērtē manu un manas kolēģes - dermatoloģes Anetes Ezeriņas darbu. Turklāt, viens no lielākajiem produkcijas ražošanas satricinājumiem bija ziņa, ka firma no UK vairs mums nepiegādās bioloģisko ūdens gēlu, bet mums ar Aneti šo problēmu izdevās atrisināt divu nedēļu laikā, atrodot laboratoriju Latvijā, kura piekrita ražot ūdens gēlu mūsu vajadzībām un vēl kvalitatīvāku nekā pirms tam, jo šis pasūtījums tiek izstrādāts tieši pēc Anetes izgudrotās formulas un ūdens gēla kvalitātes ziņā mums vairs nav konkurenti pat miljonu peļņas uzņēmumi, jo dermatologa zināšanas ir dermatologa zināšanas, tāpat kā roku darba kvalitāte vienmēr būs augstāka nekā standartizēta un robotizēta ražošana, tas saistīts ar līniju higiēnas nodrošināšanu un elastības iespējām. Vienmēr atšķirsies iedarbības ziņā, piemēram, aptiekā gatavota ziede no kosmētikas plastmasas iepakojumā, kura ceļā uz Austrāliju var gadiem nomētāties, piemēram, Southemptonas ostā. Cilvēki, kuri saprot loģistiku, zinās, ko es šeit rakstu. Un ar lielu lepnumu varu teikt, ka mans lielākais šī laika sasniegums ir tas, ka es nevienā brīdī nejutos Nelaimīga. Apjukusi - jā, bet psihoterapijā esmu ieguvusi spēku prast koncentrēties tam, kam ir vērts koncentrēties - sev un psiholoģiski nesalūzt, ja dzīves situācijas nebūs tādas, kādas tās gribētu tieši es. Būs tā kā būs un viss. Nav produktīvi meklēt "sūdu" un justies slikti. Es izdarīju visu, lai nesaslimtu un nesaslimu, un pie pirmās iespējas pilnībā imunizējos vakcinējoties.

Cits jautājums, kāpēc SIA "Recipe Plus" nespēj piegādāt vakcīnas pietiekamos apjomos, lai sestdienu brīvajās rindās pietiktu visiem rindā stāvētājiem. Man tiešām ir kauns par Latvijas vīriešiem, jo par Latvijas valsts nepieciešamajām vakcīnām un to piegādes līgumu slēgšanas nosacījumiem ir tieši atbildīgs Latvijas Republikas Ministru kabinets ar Latvijas Republikas Ministru prezidentu - Artūru Krišjāni Kariņu.

Mūsu medicīnas darbinieki labi strādā, jo masveidā neredzam ar C19 saslimušos cilvēkus pie respiratoriem, mirušos, kā tas būtu, ja slimnīcās nebūtu vietas pacientu uzņemšanai utt. Un tagad padomāsim, kāds dzimumu sadalījums ir Latvijas Republikas Ministru kabinetā, un cik liels procents labi strādājošo mediķu ir tieši sievietes, kuras joprojām ir zemu atalgotas.

Neviens cilvēkus tāpat neizlaidīs no Covid-19 vīrusa situācijas, kamēr vīruss nebeigsies. Bet Latvijas vīriešiem ir kaut kāda patoloģiski slima pārliecība, ka ar naudu var pilnībā visu kontrolēt un manam vēlētājam mani jāmīl līdz mūža beigām, lai kas arī notiktu. Hahaha, sasmējos, gluži līdzīgi kā daudzi Latvijas vīrieši izpildās savās ģimenēs ar neadekvātu pārliecību no sērijas - es pelnu daudz naudas un uzturu sievieti, tāpēc viņai ir jārūpējas par man patīkamu momentu sagādāšanu nevis abpusēji, jo es taču esmu galvenais, jo pelnu naudu. It kā kādai sievietei būtu vajadzīgs augstprātīgs bagātnieks bez romantikas un maiguma izpratnes attiecībās.

Pirmo reizi mūžā neapmeklēšu vēlēšanas, jo visu savu mūžu esmu ievēlējusi tikai un vienīgi idiotus, bez variantiem. Un vairs pati negribu justies kā idiote ievēlot idiotus, kuri pat šādā situācijā grib uzspiest Dziesmu svētkus, lai Latvijā būtu lielākais mirstības rādītājs pusaudžu vidū. Nē, paldies. Lai kvalitatīvi dejotu un dziedātu "zoomā", kolektīviem ir jāmēģina šķūņos, tik un tā jāpulcējas, lai gan tas ir aizliegts. Nē, nē - vēlēšanām, es sagaidīšu, kas nāks man pretī, ja vairs nebūšu aktīva Latvijas valsts pilsone un kamēr gaidu, mēģināšu izaudzēt dilles, kuras sasaldēt ziemai un šajā procesā joprojām uzturēt labu sejas ādu - savam priekam.

Resnās Bārbijas Skaistums 101. 🖤

12. apr. 2021, 1 komentārs

- "Tirpiņas un uzbudinājums pārskrien domājot par to, kas gaida pēc pāris dienām! Ik pa laikam sevi pieķeru atkal un atkal skatoties uz taviem foto! Es izbaudu šo procesu un nemitīgi domāju un gaidu! Iztēlojos satikšanās mirkli. Ko es varētu teikt, tikpat labi, apmaldīties vārdos. Un kā mēģinu pietuvoties, un tā varu turpināt un turpināt.."

Nesen man viena sieviete jautāja, vai man ir bijuši vienas nakts sakari un es viņai teicu, ka jā un man šāda pieredze iedvesmo. Patīk. Bet es viņai sameloju, jo pārpratu to, ko viņa īsti domāja zem jēdziena - vienas nakts sakars. Par vienas nakts sakaru nevar saukt taktiku, kurā tu pirms seksa iepazīsti otru cilvēku. Vienas nakts sakars bez gribas iepazīt otru cilvēku man nekad nav bijis. Man patīk Bauda un tas nav nekāds samaitāts vārds. Prieks un Bauda ir divas lielās vērtības, kuras es vienmēr vēlos saņemt no vīrieša, jo vīriešus es uzskatu par līdzvērtīgiem. Un man neeksistē tādi porno industrijas jēdzieni kā trakot, neķītri, brutāli, vulgāri, nepiedienīgi, utt.

Sekss – tā ir emocionālā atvēršanās! Tas nav un nebūs stāsts par orgānu leņķiem kosinusā vai ātrgaitu laikā un telpā. Tas nav un nevar būt kas brutāls vai pazemojošs, cilvēka cieņas aizskarošs faktors. Sekss nav ne cīņa, ne sacensības, bet emocijas. Tas nav arī līdzeklis, lai atslēgtos no dzīves grūtībām.

Un jā, es labi apzinos, ka manas vērtības ir nestandarts, kas arī ir manas personīgās dzīves grūtības. Pēc pienācīgas pauzes, nesen atkal pārbaudīju, kas ir piedāvājumā iepazīšanās tirgū. Secināju, ka joprojām nekā nav, pat divdesmitrīsgadīgajiem vīriešiem ir tāda pati domāšanas un attieksmes tendence kāda bija pirms divdesmit gadiem - maniem tagadējiem vienaudžiem, četrdesmitgadniekiem. Tas, ko vīrieši grib divdesmit gados, nav mainījies. Pat ja būs plānots vienas nakts sakars - sievietei viss jādara vīrieša labā. Nemaz nerunājot par to, ka divas paaudzes nesaprot, kā uzbudinās sieviete. Vīrietis pats vēl neko nav izdarījis, nav pat pateicis iesākumam desmit komplimentus, lai vispār sāktu iedarbināt sievietes smadzenes sākt pievērst uzmanību potenciālā seksa virzienā, kad jau raksta: "kā tev patīk mīlas prieki - ar vai bez prezervatīva?"

Nu, nopietni? Šāds bezatbildīgs jautājums?! Es par nesaslimšanu, tāpēc pacietīgi rakstu pretī - jānodod C19 tests un uz visām STS slimībām, būs negatīvi rezultāti, var domāt par seksu, bet man tāpat būs jāzina visi tavi personas dati, jo, ja man pēc akta būs iestājusies grūtniecība - maksāsi alimentus. Uzreiz vīrietim es nepatīku.

Vīriešu pasaulē tikai vīriešiem ir vērtība, nevis sievietei. Un, ja tev sabiedrība iedod tādu vērtību, kurā tu esi kā Dievs, tikai atnāc un parādies un pār visiem nāk viņa svētība un visi viņu grib, tad šādā sistēmā par sekām vienmēr dārgāk maksās sieviete nekā vīrietis. Un es tā negribu. Neesmu ar mieru. Skaidrs, ka vīriešiem nepatīk manas prasības. Atrast vīrieti ar modernu domāšanu, kurā viņš ir pieņēmis, ka sieviete ir vērtība, ne tikai viņš, ir ļoti sarežģīti. Pasaulē vēsturiski vidusdaļa starp prostitūtu un pastāvīgu draudzeni jeb sievu nav pastāvējusi. Vīrieši sievieti, kura grib pastāvīgu seksu, bet negrib klasisku kopdzīvi, kurā vīrietis privatizē sievieti, uztver kā bezmaksas prostitūtu. Viņi nesaprot, ka sieviete var gribēt nebūt prostitūta, var mīlēt cilvēku bez kopīpašuma, čību padošanas un 48 stundu kopā būšanas. Es savā dzīvē gribētu vīrieti Baudai un Priekam, kaisles emocijām, brīvībai, seksam, sarunām, piedzīvojumiem, un tas vienojoties, kad abiem ir laiks kopīgumam, nevis tā, ka obligāti kaut kam ir jābūt. Kur būtu manas sievietes dzīves laime ieiet attiecībās, kurās es viņam piederu, ja mana alga ir 1000 eiro un viņa alga ir 1000 eiro. Kur tur ir ieguvums gribēt piederēt un pakļaut sevi pienākumiem, kādi neeksistē, esot vienatnē?

Latvijā paši vīrieši lieliski zina, ka nav bagāti un, ja nav bagātības, var attīstīt radošumu, lauzt vecas uzvedības un audzināšanas shēmas. Var dot sievietei labāko, nevis domāt, ka paši ir super vērtības un viņiem pienākas.. Var atmest domu, ka sievietes pret viņiem izturēsies kā mammas- visu viņiem piedos, visu labāko viņiem iedos, sauks par saulestariņiem un nezin kā ucinās un bužinās. Nu, cik var neredzēt vīriešu sūdainumu. Tikai tad, kad tas būs ieraudzīts, varēs to mainīt.

P.S. Ikdienas novērojumi manā Instagram kontā: @resna_barbija. Iesaki savas dzimtas vīriešiem. Un drīzumā arī labāk attīstīšu TikTok resno bārbiju.

Resnās Bārbijas Skaistums 100! 👑

14. mar. 2021, 1 komentārs

- "Izskatās, ka mēs nespēsim mijiedarboties. Es netaisos vienatnē piestrādāt pie emocionālās labsajūtas, lai būtu prieks iepazīties. Tu to nedari, tad es arī nē. Un satuvināšanās nav iespējama."

+ "Ai, labi. Viss. Beidzas šeit. Es negribu neko risināt. Nesanāca."

Tāds svinīgs bloga ierakstu cipars, bet joprojām man vīrieši neko labu neraksta, un nesanāk sirsnīgas un tuvas savstarpējās attiecības. Esmu uzrunājusi plašāko vīriešu auditoriju, sākot no tiem, kuriem ir doktora grāds kādā no nozarēm un beidzot ar divdesmit trīsgadniekiem, kas vēl ir sevis meklējumos un pārstāv jauno paaudzi. Katram no vīriešiem bija sava ideja par to, ko viņš vēlas no sievietes un kuru es nevarēju zināt, ja man to neizstāsta. Un katram no šiem vīriešiem bija kas kopīgs, ar ko man nebija nekāda sakara. Visi manis satiktie vīrieši jau iepazīšanās sākuma procesā neiedarbojās labvēlīgi un neizraisīja patīkamas sajūtas, nevarēja dialogā uzturēt labsajūtas saikni. Kāpēc? Tāpēc, ka katrs no viņiem pats sevī bija slikts. Sūdīgs pats savās iekšējās sajūtās. Un neko labu sievietei viņi iedot nevarēja, jo paši ir nelaimīgi cilvēki. Viss viņiem ir slikti - paši, apkārtējie, notikumi un es.

Un man nav viņiem jāpalīdz.

Secinājums - mans libido ir mērķēts uz nelaimīgu vīrieti un manai psihei būtu jāmaina libido uz laimīgu vīrieti. Redzēsim kā un kad man tas sanāks. Bet pagaidām es piedzīvoju citas lietas. Nesen atskanēja zvans no 360tv. Esot ieplānojuši jaunu raidījumu, kuram iecerēti četri vadītāji, un vai es negribot būt viena no viņiem. Pēc sīkākas iztaujāšanas sapratu, ka šis projekts nav domāts man, jo iecerēts "dzeltens" un vulgārs.

Kāds dzīves ieguvums man varētu būt no dalības rupjā un banālā televīzijas raidījumā - nekāds.

Tikai nodomāju, ka esmu pamanīta un, ja tā, tad nebūs šis projekts, būs cits. Meklēs vēl vai arī, ja gribēšu, ar laiku pati izveidošu savu raidījumu. Man būtu interesanti atklāt jaunas zināšanas. Piemēram, paldies radio NABA meitenēm, kuras mani uzaicināja sarunai podkāstam - Svešķermenis, kurš gaisā iešot aprīlī. Runājām par sevis uzlabošanu un tādu galējību, kurā tu sevi pilnībā pārveido, lai būtu vienāda ar tūkstošiem citu sieviešu. Tas ir drausmīgi!

Aizdomājos, ka katrs var piedzimt neadekvātiem vecākiem, kuri bērnā veicina un audzina šo sevis nenovērtēšanu, ēšanas traucējumus utt. Mana ideja sarunas laikā bija tāda, ka vecāki nav cilvēka kontrolē un, ka sabiedrībai- skolotājiem, masu medijiem būtu jābūt tādiem, lai bērnam sniegtu konstruktīvu atbalstu, kuru viņam nevar sniegt viņa vecāki. Bet pēc podkāsta sarunas, ejot cauri parkam, sapratu, ka tie "nepareizie" vecāki arī ir daļa no sabiedrības un tāpēc arī sabiedrība nevar būt pareiza, veselīga.. un tas arī ir drausmīgi. Man pagaidām nav padoma, kas un kā būtu jādara, lai tā nebūtu. Jums ir padoms?

Resnās Bārbijas Skaistums 99. 👑

1. mar. 2021, 1 komentārs

"Vēsture ir pilna ar kļūdām. Spriežot pēc līdzšinējās rīcības un pašreizējām vērtībām, jānāk pie slēdziena, ka mēs centīsimies, mēs mēģināsim iegūt laimi, dievišķas īpašības un nemirstību - pat, tad, ja šajā skrējienā iesim bojā." // J.N. Harari "Homo Deus."

Ceļā uz Kuldīgas Kalnciema rezidenci klausījos iegādātās psihoterapeita publiskās lekcijas, kurās viņš skarbi, bet patiesi nosauc tikai divus iemeslus, kāpēc cilvēks savā dzīvē dara to, ko viņš negrib darīt. Tikai divi iemesli! Pirmais iemesls - jūs esat atkarīgs naudas dēļ. Otrais - jūs sevi nemīlat un tāpēc ir svarīgi, ka jūs mīl viņi - tie citi cilvēki. Vairāk iemeslu dzīvē nepastāv, kāpēc cilvēks tieši šodien nedzīvo un nedara ko un kā viņš grib. Tikai šie divi šķēršļi un viss.

Atverot Kuldīgas Kalnciema rezidences ārdurvis, es jutu mīlestību pret sevi. Es sev biju iedevusi tik daudz - divus stāvus vienatnei ar četrām guļamistabām, virtuvi, dārzu un divām vannasistabām. Un man vairākas dienas nebija jābrauc atpakaļ uz Rīgu. Noskatījos pēdējās Ozark seriāla sērijas. Tēlu psiholoģiskie portreti apbrīnojami precīzi izstrādāti. Ģeniāli sanācis jaunas sievietes tēls, kurai daba piedzimstot bija devusi asu prātu un visas iespējas to izmantojot labprātīgi sakārtot savu dzīvi, bet viņa to nedarīja, jo pati neizkritizēja sevī, ka ir emocionāli līdzatkarīga no sava tēva - alkoholiķa, rūdīta cietumnieka. Latvijā šādu sieviešu ir ļoti daudz. Kuras, neizmainot sevī emocionālo līdzatkarību no kāda destruktīva ģimenes locekļa, nevar savu dzīvi iegrozīt pilnīgi nekādā labklājībā.

Pēc seriāla uzsildīju lazanjas gabaliņu, šķīvim pievienoju dakšu un tad kopā ar žurnāliem novietoju uz vannas malas un pati ielocījos vannā. Patīkami. Lasot žurnālus uzzināju, ka psiholoģe Kristīne Balode katru rītu flirtē ar vīru. Domāju, ka kaut ko samelojusi.. Tālāk - latviešu supermodele Ieva Lagūna Covid-19 ierobežojumu dēļ nevar izšķirties ar vīru, kas nenes mamutu mājās. Raudu..

Hermanis izmanto savus bērnus kā darbaspēku un ar sievu esot super kaisle, bet tā neesot enerģijas un tādas sievietes kā es, kas uzskata, ka nav līdzvērtības starp sievieti un vīrieti ir bez intelektuālas. Atkal raudu.., bet tas no viņa portreta foto. Bet es nebūtu tik ātri raudājusi, ja būtu zinājusi, ka nākamajā žurnālā būs intervija ar rakstnieci Noru Ikstenu, kurā viņa atrāda savu psiholoģisko portretu kā cilvēks, kurš ir neirotiķis, iekšēji mazvērtīgs, jo viņa galvenās jūtas ir apvainojums un pazemojums. Vienpadsmit gadus vīrietim gatavojusi ēst, tīrījusi un mazgājusi, gādājusi par suni, māju, naudu, lai var dzīvot un apceļot pasauli, lai arī vīrietim bija paticis dzert vīnu un kļūt agresīvam. Un tad viņš viņu krāpis ar citu sievieti..

Bet tagad viņai ir jauns draugs - Jans no Norvēģijas. Un esot ļoti labi, ka viņš neprot gatavot, jo, ja viņai būtu vīrietis, kurš gatavo - nu nē!!! Viņa negribētu, ka viņas virtuvē rīkojas kāds cits.

Mjā, te jau vairs raudāt negribās, bet gribas steidzīgi uzzināt, kas pie velna Latvijā ir ieinteresēts popularizēt sievietes - upures, kuras labprātīgi no daudz kā atsakās un vienā momentā pārvēršas varmākās, bet pašas tēlo, ka neko nezina..

Un interesantākam dienas noslēgumam man uzrakstīja vairāki cilvēki vienlaicīgi, ka Artūrs Mednis savās virtuālajās maksas lekcijās rāda prezentācijas minot Daiļotavas reklāmas kā sliktas, bet, vecītim, vienkārši ir vecas prezentācijas, jo Miera ielā Daiļotavas jau nav trešo gadu. Un tāds Artūrs Mednis ar savu mediju aģentūru Daiļotavai nav vajadzīgs un iespējams arī citiem nav vajadzīgs.. Ja, nu, vienīgi tādiem cilvēkiem kā Katrīna Sauliete, kurai nepieciešams ievilināt cilvēkus tīkla mārketingā, lai pārdotu vienveidīgas garšas, apšaubāmas kvalitātes, dārgas uztura piedevas, lai izvilinātu pēc iespējas vairāk naudas no tiem, kam tās nav daudz.. Piekrītu šādai lietai man nav talanta, tur vajag gudrākus cilvēkus.

Es skaidri apzinos, ka iespēju dabūt skaistu ādu novecojot nav nemazs tik daudz, tāpat kā nav daudz tehniku ar kurām var mentāli sakārtot cilvēka prātu. Vairāk iespēju ir meliem. Tas gan!

Resnās Bārbijas Skaistums 98. 🔥

12. feb. 2021, 1 komentārs

Nemīlestība starp sievieti un vīrieti ir bezgalīgi atlikts akts. Šķiršanās nozīmē dzīvot šīs robežas apziņā - nepieskarties! Tā es rakstu savā jaunajā romānā "Galva".

Tāpat kā to, ka jebkuru vīrieti var padarīt skaistāku, iezīmējot viņa skropstu līniju ar acu zīmuli. Zīmējot ar zīmuli līniju tieši skropstās, visu, kas pārkrāsojas pāri - notīrot.

Cik bieži šādu iespēju, spilgtināt savu vizuālo tēlu, izmanto vīrieši nākot uz pirmo randiņu? Droši vien tikai retais vieninieks un es vēl tādu vīrieti neesmu satikusi. Tāpat kā neesmu satikusi vīrieti, kurš adekvāti reaģētu uz manu atbildi par manu hobiju, ka man tas ir - domāt. Man patīk domāt un šis blogs ir tam pierādījums. Un nepiekrītu uzskatam, ka domāšanas process būtu kaut kas neaktīvs, salīdzinot ar citiem hobiju veidiem. Ir taču tik interesanti izvēlēties tēmu, par kuru veidot savus spriedumus un secinājumus, būt aktīvos uzskatos par to, kur tikko virzīji savas domas, prātoji, raizējies..

Šī bloga tēma būs Jaunais gads. Un sākšu ar to, ka es daudz ko nesasniedzu aizgājušajā gadā, man nebija desmit tūkstošu tuvības brīžu ar vīriešiem, nenopelnīju miljonus, neuztaisīju pasaules pieprasītākās rakstnieces karjeru un tāpat arī daudz citu cilvēku aizgājušajā gadā- nenotievēja, neapprecējās, neizšķīrās, neuzcēla māju, nepiedzemdēja bērnu, nenopirka jaunu mašīnu utt. Jautājums- ja jau man un citiem cilvēkiem ir tik daudz nesasniegtu lietu, tad varbūt cilvēku dzīvēs vispār ir nevajadzīgi izvirzīt mērķus?

Vai obligāti, lai justos nodzīvojusi savu labāko dzīvi, ir jānonāk pie notievēšanas un jānokļūst dzemdību nodaļā?

No psiholoģijas zinātnes viedokļa visi cilvēki savā reālajā darbībā gandrīz vienmēr funkcionē piespiedu "izvēles" apstākļos. Vienalga, vai cilvēks ir miljardieris, priekšnieka vietniece, auto daļu pārdevējs, mīlēts vai nemīlēts. Un katra cilvēka lielākās dzīves grūtības ir viņš pats sev. Dzīves piespēlētās izvēles iespējas cilvēks apsver, analizē, izskaistina vai noniecina. Tātad sasniegumi, vai pretēji - mērķu nesasniegšana, nav nekas ārējs. Cilvēks pirmām kārtām konfliktē pats ar sevi - iekšēji.

Piemēram, sievietes ar zemu pašapziņu uzskata, ka viņas citi cilvēki mīlētu vairāk un visas dzīves notikumu grūtības un nelaimes atkāptos, ja viņas būtu slaidākas vai pavisam tievas. Turklāt, ja būtu izdevies notievēt, tad vīriešu mīlestība pret viņām būtu daudz vairāk pelnīta nekā tad, ja sievieti mīlētu ne tik tievu, cik viņa pati uzskatītu par pareizu tādai būt. Tā veidojas jauns puritānisks kults- dodiet, lūdzu, man to "afigeno" uztura bagātinātāju pa 300 eiro, kuru lietojot var notievēt un nepiepūlēties. Kā vecāki izaudzina tūkstošiem un tūkstošiem meiteņu ar zemu pašvērtējumu, man nav skaidrs. Kamēr zēniem izdodas to ieaudzināt daudz augstāku.

Mērķis pats par sevi vienmēr paredz tikai divas iespējas- jā vai nē. Sasniedzi vai nesasniedzi. Bet dzīve ir daudz vairāk par sasniegt vai nesasniegt, par balts un melns.

Ja man uz šo brīdi ir jāatrisina visas dzīves problēmas pašai, es nejūtos kā apstākļu vai attiecību upuris, jo es to uztveru kā pašas izvēli. Es tagad izvēlos atrisināt visas problēmas pastāvīgi! Un šī attieksme dod brīvības sajūtu, kas ir īsts kaifs.

Psihoterapijas iespaidā es vairs neuzstādu nekādus mērķus. Un to darot, es vairs nedomāju par to, ko neuzspēju, nepavilku, neizdarīju, nenopelnīju.Esmu Ingrīda, kura aizvien vairāk iemācās dzīvot. Un to arī nozīmē mīlestība pret sevi. Tu dzīves situācijās izvēlies sevi nevis labu attieksmi no citiem pret sevi. Piemēram, es neizvēlos reklamēt Reparative ar metodēm, kas izmanto cilvēku ievainojamību - viņu zemo pašapziņu vai neizglītotību. Es izvēlos nenolīgt cilvēkus, kuri neprastu izlasīt tādu vārdu savienojumu kā vaccinium corymbosum. Bet dabīgi spētu uzrunāt to sabiedrības daļu, kuri tic brīnumtabletei un ikdienas sarunas valodā lieto tādus vārdus kā afigeķ, bļin utt., spējot šai sabiedrības daļai pārdot jebko. Pētot nolīkstamo influenceru sarakstus, man pat radās ideja, ka vajadzētu ieteikt ministru kabinetam, lai veicinātu labprātīgu pilsoņu vakcinēšanos pret C19, ieguldīt dažus miljonus eiro influenceros, kas spēj nodrošināt saturu- jo stulbāk, jo labāk, un tad šie influenceri savos storijos varētu likt atsauksmes par vakcīnu: Es "hujeju" cik labs! Gribu arī otro devu!"

Cik bieži jūs darāt to, ko no jums gaida?

Resnās Bārbijas Skaistums 97. 👑

29. dec. 2020, 1 komentārs

- "Bāc, Ingrīda, kādam tie jaunie puikas ir jāmāca! Man vispār ilgus gadus nebija ne jausmas ne par mēnešreizēm, ne par to, kādas vēl sievietēm ir problēmas, jo tas neskāra manu dzīvi. Mani vecāki ne vārda nestāstīja. Un lielākajai daļai citu puišu tāpat. Turklāt mani vecāki vēl ir daudz darījuši salīdzinot ar citiem. Vismaz esmu ķīmijas doktorantūrā.

Redzi, Ingrīda, tu esi gudra un inteliģenta, bet tev nav bērnu. Bet tiem, kas klubos piedzeras vai kas dumji un strādā mazkvalificētus darbus, ir divi bērni. Un tad arī saproti, kā tas notiek, kur rodas sabiedrības vairākums. Es biju skolotājs 3 gadus. Neviens vecāks pat nemēģināja ar mani sazināties par bērnu problēmām ķīmijā."

*  *  *  *  *

Skype konsultācijā ar terapeitu centos savas dzīves patiesību atsegt līdz galam. Manā psihē ir iestājies pagrimums, tāds kā pasliktinājums, jo es atkal domāju par Rūdolfu, Jāni no Kanādas, ķīmiķi Jēkabu un tad vēl man ik pa laikam raksta vīrieši, kuri grib iepazīties. Un raksta aptuveni šādi:

- Labrīt! Kā Tev klājas?

Es atbildu: Paldies, labi. Tikko no vingrošanas pie fizioterapeita. Interesanti, ka gribi iepazīties.

Vinš: Interesanti gan. Tu negribi?

Es: Ir interese, tāpēc jau rakstu.

Viņš: Man 25. Vienai naktij negribu, bet attiecības arī nav tā, ka meklēju. Nejūtu, ka to izdarīšu.

Visu saraksti nolasu dakterim un saku, ka nesaprotu, kāpēc tāds jaunietis sāk "lekties"?! Viņš taču būtu varējis man atklāti un skaisti man pateikt, ka es viņu valdzinu, bet ka viņam nav tik liels kapitāls, lai varētu mani precēt vai parūpēties par to, kas varētu mani iepriecināt, bet tā vietā viņš varētu man dot tādu dzīves kvalitātes resursu kā dzimumdzīvi - tieši tādu, kādu es to gribu.

Dakteris centās man skaidrot, ka šis vīrietis par mani nesmējās. Vienkārši viņš nemāk darīt tā, kā man patiktu, bet vienkārši reaģē ar savu stratēģiju, kas ir tikai viņa un tā nav pārāk gudra un ir tāda kāda ir.. Savā būtībā vīrieši esot bailīgi un tad, nu, viņi tā uzmanīgi taustās, jo pilnīgi melot arī negrib un negrib arī atteikumu.

Nonācu sarunā ar ārstu pie secinājuma, ka man ir bezjēdzīgi dusmoties uz šādiem vīriešiem, kas it kā no "pārākas", "augstākas" pozīcijas man redzot piedāvās satikties, nevis ieinteresēs mani to gribēt darīt – iepazīties. Jo šāda attieksme ir cilvēkiem tūkstošgadēs iemācīta lieta, un neviens jau nezina, ka es gaidu no vīrieša līdzvērtību nevis patoloģisku pašmīlu. Turklāt tikpat negudri tādi vīrieši izturas arī pret citām sievietēm. Tas nav nekas tāds personīgi vērsts pret mani. Un, atgriežoties pie mana regresa domāšanā, tagad visai pasaulei tāda ir saistībā ar covid-19 vīrusa nāvejošas saslimšanas draudiem. Pasmejos, lai nu kas, bet es izdzīvošu, jo mans tēvs ir alkohola atkarīgais un es esmu iemācījusies izdzīvot. Māku to darīt ar mazumu. Plus man ir sēnes mežā un zivis ezerā, turklāt ekonomika pēc covid-19 atkopsies ātri. Pēc otrā pasaules kara bija neticams uzrāviens pateicoties tam, ka rūpniecībā ieviesa tikai jaunākās tehnoloģijas, tagad arī noteikti būs līdzīgi, kāds baiss uzrāviens mākslīgā intelekta ziņā, bet kā tas īsti atsauksies cilvēkam - neviens nezina. Iespējams, operēs tikai roboti ķirurgi, kuri nekad nepiekusīs un mākslīgais intelekts izies ārpus cilvēka apziņas iespējām. Gaidīšu, kas notiks. Un, protams, man nav nekādas jēgas sapņot par tādiem brūtgāniem, par kuriem ir skaidrs, ka viņi man naudu neiedos. Nekad. Jo viņi paši sev nevar radīt materiālas vērtības, tad no kā viņi varētu kaut ko dot, ja pašiem nav.

Bez kopdzīves ar otru cilvēku visa mūža garumā cilvēks mierīgi var iztikt. Nav obligāti jābūt. Ja šādu attiecību nav, cilvēks par to satraucas tikai vienā gadījumā, ja viņa paša iekšējā dialoga balss saka, ka tas nav normāli, jo citiem ir, bet tev nav. Kā tas var būt, ka man nav?! Cilvēka sociālā bāze ir ļoti spēcīga. Un maksimāli, ko es varēšu jebkad panākt savā psihē, ir tas, ka es varēšu labi justies situācijā, kurā es dzīvoju. Un, ka mani neiespaidotu apkārtējo nosacījumi, kuri man teiktu, ka tāda situācija, kurā es dzīvoju, nav pareiza. Piemēram, man nav miljons eiro, nav stabila partnera, nav bērnu, tas ir slikti, tas ir nepareizi, tā nedrīkst būt. Nav un viss. Var dzīvot un labi dzīvot arī bez tādām vērtībām kā stabils partneris, bērni, miljoni utt.

Nepatīk man tie vīrieši, nav tik skaisti kā man patiktu – neņemšu. Nemīlēšu un nedzemdēšu no viņiem nesmukus bērnus. Savā galvā man jāpanāk, lai tas mani nesāpina. Jo, ja es pati uzskatīšu, ka tas ir nepareizi, tas mani sāpinās, tas man radīs trauksmi un nepatiku. Ciešanas! Bet nekam tādam cilvēka dzīvē nav jābūt. Vajag domāšanā interpretācijas momentu, ka var sev pateikt; var dzīvot citādāk.

Laimīgs cilvēks nevar izjust sāpes ne fiziskas, ne garīgas. Otras dzīves iespējas man nebūs. Dzīves kvalitāte ir pamatu pamats.

Es esmu sieviete – prāta, spēka, skaistuma un neatkarības apvienojums. Viss sliktais jau ar mani ir noticis un tas bija vakar.

Veiksmīgu un izdevušos Jauno gadu, viss sliktais ir jau noticis un tas bija vakar! 

Resnās Bārbijas Skaistums 96. 💛

9. dec. 2020, 1 komentārs

- "Vai Tu esi apguvis runas mākslu, lasījis daudz grāmatu, lai varētu izveikt sievietei nepieciešamo akta priekšspēli ar vārdiem? Lai viņai būtu emocionāls prieks tuvībai?

Viņš: "Es nezināju, ka jāprot runāt un vai tad vispār ir tādi vīrieši, kuri saka vairākus komplimentus dienā?! Es domāju, ka nav. Un mūsdienās jau šķiet, ka tie komplimenti nav svarīgi un vispār reizi mēnesī, kaut ko var pateikt. Tagad daudzām sievietēm ir svarīga nauda. Un vīrietis mazliet paciešams. Abiem ir jācenšas gultā. Man nav speciāli jālasa grāmatas, lai gribētu kādai izpatikt."
* * *
Sēžot mašīnā un gaidot mammu no ārsta vizītes Liepājas poliklīnikā, sarakstījos ar jaunu vīrieti. Vai viņa domāšanas veids ir piemērots manējam. Nē. Un man neradās motivācija ar viņu satikties. Aizdomājos, ka viņš pieder pie tiem 50% puišu, kuri izauguši dzīvoklī kopā ar mammu, bez tēva. Jo mamma bijusi vardarbīga un dzemdējusi bērnu, lai gan vīrietis, bērna tēvs ir skaidri pateicis, ka nemīl sievieti un kā seksa sekas nesagaida - bērnus. Šādu sieviešu ir tik daudz.. Kas kā trakas raud un dzenas pakaļ vīriešiem, kuri viņas nemīl un par katru cenu grib dzemdēt no viņiem. Nekad nebalsošu par Nacionālo apvienību un Tēvzemiešiem, jo pateicoties šīs partijas un vēl "Saskaņas" paktam Latvijā 5-10 gadus nemāca dzimumaudzināšanu. Tas ir vājprāts un tam pilsoņu dzīvēs ir sekas, šai psiholoģiskai neizglītotībai.
Vairāku gadu psihoterapijas seansos esmu iepazinusi pati sevi, savas vajadzības, domāšanu, savas rīcības motīvus un ātri spēju noteikt otra cilvēka psiholoģisko tipu, viņa vājās un stiprās puses un vai es ar otra cilvēka "tarakāniem" jutīšos absolūtā komfortā vai nē.
Dzīve ir lieliski dzīvojama, ja Tev ir spēja nesatikties ar cilvēkiem, ar kuriem nav jāsatiekas. Kuri nav jāmīl un kuri nav jāciena. Un realitātē Latvijā bieži ir jādistancējas un jāpārtrauc visi kontakti ar radiniekiem un tuviem cilvēkiem, kuri kļūst emocionāli nelabvēlīgi priekš tevis. Nezinu kādu iemeslu dēļ cilvēkiem ir grūti saprast šādas situācijas un rīkoties. It kā mēs nedzīvojam viduslaikos, bet skatoties LTV ziņu dienesta sižetus par vardarbības tēmu, tad var saprast, ka viduslaiki eksistē kolektīvajā domāšanā. It kā cilvēki tīšuprāt izvēlas palikt neziņā par mūsu sabiedrības darbošanās principiem, ko paši spēlējam. Katrs trešais pasaules iedzīvotājs ies bojā nelaimes gadījumā, izdarīs pašnāvību vai tiks noslepkavots. Psiholoģijas zinātnē daudz jautājumu pētījumi sākušies jau 1937. gadā un turpinās mūsdienās. Nemainīgs lielums paliek kolektīvās ilūzijas par sevi un šo pasauli. Pasaule nav labi pārvaldāma un labdabīga. Nekādā ziņā!!!
Pasmaidu, kad noskatos jauno Pāļa Bazara sarunu ar Andri Buli, kurā arī apspriesta vardarbības tēma: latviešu vecis iet uz darbu, viņš rukā, viņš pelna naudu, sieva arī, protams, iet strādāt, bet potenciāli algas samaksa lielāka ir vīrietim. Attiecīgi vīrietis atnāk mājās noguris, bērni, netiek pie hokeja, sieva pārmet par kādu neizdarītu darbu. Vīrietis ciešās. Paiet mēneši, gads, otrajā kopdzīves gadā viņa atnākot mājās viņam, kaut ko nejauši pasaka - tu atkal neesi izdarījis to un to. Viņš sit! Tas nav attaisnojums. Mēs neattaisnojam..
Skatījos uz šiem diviem, pieaugušajiem vīriešiem sava telefona ekrānā un sapratu, ka šie vīrieši savā domāšanā, ne tikai nav ģēniji, bet pat nav talantīgi..
Neredz, kur ir viņu domāšanas kļūda. Uzminiet kur?!
Arī LTV ziņu dienesta kontekstā vardarbību ietiepīgi apskata tikai un vienīgi ģimenes psiholoģijas ietvaros. Kaut gan tieši vardarbība nosaka politikas un sabiedriskās dzīves struktūras. Tieši vardarbība vīrietim pret vīrieti būtu jāizceļ kā politiski un valstiski ļoti nozīmīgā problēma, kuras sakne ir vīriešu psiholoģiskā vajadzība pēc hierarhijas. Kamēr šī vardarbība vīrietim pret vīrieti būs morāli, politiski un psihoemocionāli atbalstīta nekas pasaulē nemainīsies.
Kāpēc vīrieši nemīl sievietes par spējām un sasniegumiem, bet grib apbrīnot par kaut kādu mistisku izskatu, kas ir neloģiski un paši apgalvo, ka ir saprātīgais dzimums atšķirībā no sieviešu dzimuma, padomājiet, kādēļ tas tā ir..
Vardarbība ģimenē ir aisberga mazākā daļa, kuru ļoti vienkārši var atrisināt. Jo brīvākas sievietes savā domāšanā, jo pašapzinīgākas, jo vairāk iemācās nopelnīt naudu, jo mazāka līdzatkarība, jo mazāk tiek dzemdēti bērni no vīriešiem, kuriem šķiršanās gadījumā nevar uzticēt audzināt bērnus. Tas nav obligāti jādara pašai. Bērnus būtu jāvar uzticēt arī tēvam. Ja visa mūža laikā sieviete nesatiek vīrieti, ar kuru varētu kopdzīvē justies absolūti komfortabli, tad jāsaprot, ka tas ir tikai normāli, ja tā notiek. Un nav jānožēlo iedomātas ģimenes un bērnu neesamība.
Kādā no psiholoģijas pētījumiem, kurā piedalījās 145 vidusskolnieces, puse no viņām izteica cerību, ka tūliņ pēc skolas beigšanas apprecēs turīgu vīru un dzīvos laimīgi līdz mūža beigām. Otra puse cerēja, ka līdz divdesmit piecu gadu vecumam jau būs dabūjušas labi apmaksātu, prestižu darbu. Neviena no viņām nespēja novērtēt patiesās izredzes. Īstenībā šīs valsts attiecīgajā reģionā tikai četrām no desmit respondentēm bija reāla cerība nākotnē nopelnīt algu, kas pārsniedz nabadzības līmeni, tikai trim no 10 pabeigt augstskolu, katrām četrām no 10 bija jākļūst par šķirtenēm vai atraitnēm. 
Meitenes beidziet ticēt pasakām un citiem cilvēkiem. Ticiet sev un tas ir labākais, kas ar jums var notikt. Neviens cits otra cilvēka labā neko nedarīs tik labi, cik pats cilvēks var to pats. Tas nenozīmē, ka pašai jābūt vardarbīgai. Es savā dzīvē esmu bijusi lieciniece dažādām vardarbības izpausmēm, šos notikumus esmu aprakstījusi iepriekšējos blogu ierakstos. Visbiežāk mani cilvēki ir gribējuši aizskart emocionāli. Stāstot, ka es esmu Neglīta un tamlīdzīgas lietas. Bet es ar fotogrāfu Emīlu pierādu pilnīgi pretēji- esmu pat ļoti skaista! Kā vispār var iedomāties mani apvainot par, kaut ko tādu. Jūs, ko, galīgi muļķi un muļķes?! Hahaha

Resnās Bārbijas Skaistums 95. 👑

23. nov. 2020, 1 komentārs

- Viņam ir savi principi un standarti. Viņam būšot tāda meitene, kādu viņš gribēšot. Ja nebūšot, tad labāk būšot viens. Nu, vēl jaunības maksimālisms. Un viņam nepatīk par viņu vecākas.. Bet tas tā. Tāpat nē! Nekādā gadījumā!!! Viņš ir mans puika. Un, vispār domāju, ka es pats sūdīgi neizskatos.
* * *
Tā arī nesaprotu, kādu iemeslu dēļ vēl joprojām brīvā seksualitāte strādā tikai vīriešu labā?! Jums uz to ir atbilde? Man nav.
Pajautāju bijušajam mīļākajam viņa deviņpadsmitgadīgā dēla mobilā telefonu numuru. Izaudzis, skaists vīrietis, kurš ne cik nelīdzinās savam tēvam, un man viņš ir iepaticies. Par viņa tēvu gan es neko negribu zināt, viņš ir manas dzīves vēsture kā tāda literatūras sastāvdaļa un, kas tur tāds, ja man patīk viņa dēls?!
Esmu fascinējoša, un noteikti šo jaunieti varētu ieinteresēt attapties pieredzējušas sievietes radītā seksa sajūtu virpulī. Kā tad aktrises Zeltiņas meita varēja apprecēt sava tēva draugu. Tātad meitene bija izaudzināta ar ideju, ka var būt laimīga kopā esot ar vecāku vīrieti.. Bet mans bijušais mīļākais nav bijis spējīgs izvērst savam puikam šādu audzināšanas veidu, lai jaunajam vīrietim patiktu vecākas sievietes. Kauns! Es no viņa negaidīju tamlīdzīgu realitāti, domāju labāk par viņu. Nu, nekas. Nāksies ar jauno vīrieti iepazīties ne tik tiešā veidā, lai gan tas ir nedaudz skumji..

Dzīvojot dzīvi jau bieži ir tādi pārdzīvojumi, kurus nevar izlabot vai uzlabot. Risinājuma nav. Bet šim ir risinājums. Tas jau ir nedaudz priecīgi.
Turpinot savu savrupo dzīvi Covid-19 aizliegumos, noskatījos Pāļa Bazara izlaiduma sēriju ar grupas Triānas parka solisti. Radās priekšstats, ka jaunā sieviete uz jautājumu - ar ko un kādā veidā nosakāma sievietes būtība, nevarētu atbildēt. Visticamāk cilvēks, kurai ātri un vienkārši risinājumi ir ļoti patīkami. Noteikti nezina par kukurūzas pārslu ražotāja Džona Hārvija Kelloga grāmatu "Onanēšanas ārstēšana un tās iedarbība," 1888. gadā, kurā Kellogs apraksta savas idejas par to, ka sievietes baudkāres mazināšanai lieliski der klitora iesmērēšana ar tīru karbolskābi. No solistes Agneses varēja dzirdēt, ka aborti - tas nav ok. Jā, domājot par to, kāpēc sieviete ir nonākusi šādā situācijā, ka tas ir jādara. Vērtība esot dzīvība. Cilvēks un viņa potenciāls. Nevarot iznīcināt to visu. Tā arī nesapratu, kas ir tas viss vērtīgais? Cilvēces potenciāls radīt seksa robotus, vai?! Un vispār Latvijā esot izmisušas sievietes. Bet pēc sarunas nesapratu, kādu iemeslu dēļ viņām būtu jābūt ar zaudētu spēju saprātīgi apsvērt realitāti un mērķtiecīgi rīkoties?! Uzrakstiet, kas liedz Latvijā sievietēm mērķtiecīgi rīkoties savas dzīves laikā?
Ja Kellogs māte būtu veikusi abortu, ko pasaule no tā būtu zaudējusi vai ieguvusi? Nebūtu veicināta pseidozinātne, piemēram. Tā kā mēs neviens nevaram izsvērt kā būtu, ja būtu, un ne vienmēr dzīvība ir kas "super" vērtīgs. Tā nav. Daba mierīgi atkoptos pēc cilvēces bojāejas, kokiem būtu labs mēslojums. Vai ar rīsiem. Kas to lai zina! Vēl no raidījuma sarunas satura aizķērās doma, ja sievietei nav sava viedokļa, tad kāds viedoklis viņai ir, vai vīrieša? Un kādēļ sievietei būt atbildīgai ir Norma, bet Vīrietis var būt bezatbildīgs, tā taču ir Norma.

Ko tieši lielais vairums vīriešu dzimuma pārstāvju tādu virsvērtīgu dara savās dzīvēs, lai varētu pievērt acis uz viņu bezatbildīgumu?!
Silti un mierīgi nosvinēju Latvijas valsts svētkus. Palasīju sen nepārlasītu vēstures grāmatu un aizdomājos, cik mūsdienās vīriešu būtu gatavi krist karā, ja būtu šāda nepieciešamība? Domāju, ka sievietēm būtu jāizdara šī lieta viņu vietā. Tas ir skaidrs. 

Nākamajā dienā novēroju vienu celtniecības objektu, kur noteikti iekšstelpās strādājošiem vīriem neeksistē Covid-19 un autoservisā tas arī neeksistē.
Labi, ka es biju vasaras sezonā sagatavojusies, ka rudenī skaistumkopšanas nozari aizvērs darbam. Tad, nu, rakstu otro romānu un lieki neizeju no mājām. Ir laiks domāt.

Resnās Bārbijas Skaistums 94. 👑

2. nov. 2020, Nav komentāru

Skeitborda treniņu pabeidzu ar trenera vārdiem: "Nākamajā treniņā jau es varēšu uzfilmēt, kā tu patstāvīgi kruīzē. Iemūžināsim tavu progresu."

Jutos gandarīta un priecīga. Man ir progress, jāāāāāā, tā ir! Un es trenējos tikai mēnesi un nekad iepriekš neesmu trenējusies dēļu līdzsvara sporta veidos. Katrs skeitborda treniņš liek man vairāk iesvīst nekā 6km skriešanas laiks.

Un šajā reizē pēc treniņa nedevos mājās vai uz darbu, bet gan uz Grand Poet viesnīcu ar spa. Jau agrāk gribēju izgulēties šajā pieczvaigžņu viesnīcā, bet atliku šo iedomu. Bet bija pienācis brīdis, kad šādu iespēju izmantoju. Patika! SPA kā SPA, bet Covid-19 ierobežojumi vakaru padarīja jauku, jo varēju vienatnē stundu darbināt džakuzi un atslābināties līdz nosalšanas sajūtai. Feini! Un, kad biju numura istabas gultā sasildījusies no atpūtas SPA, ar Wolt starpniecību uz numuru pasūtīju restorāna ēdienu - McDonalds. Neviens cits ēdiens nespētu būt labāks šajā situācijā. Sāku rakstīt šo bloga ierakstu un prātā nāca dramatiski ideju kāpinājumi - Resnas sievietes ir radītas smagam darbam, bet tievas - mīlestībai, jo man atkal viesnīcas halāts knapi derēja augumam un šī problēma jau ir divdesmitajā SPA viesnīcā, tātad sievietes ar 120cm gurnos reti atpūšas vai kā?!

Bet manu domāšanas procesu pārtrauca ziņa no messendžera: "Sveika, ko tu šovakar dari? Negribi satikties un šo to padarīt?"

Es: "Kas ir domāts ar šo to padarīt?.."

Cilvēks: "Nu, ar ko cilvēki nodarbojas divatā."

Ātri izslēdzu telefonu. Ārprāts, mani kā atrauga no Tinder ir sasniedzis kāds kompleksains vīrietis, kurš grib seksu, bet pat nezina un neizlasa nevienu grāmatu, kā uzbudināt sievieti. Nesaprotu, cik vēl ilgi masveidā vīriešu prātā nepāries partiarhālais stulbums, ka sekss ir domāts vīrieša prāta un ķermeņa vajadzībām. Tā nav. Man ir savas vajadzības, ja netiek pildītas, nav simtiem komplimentu, patīkama un droša, skaista vide utt, seksa nebūs. Kam man būtu vajadzīgas nepatikšanas nekā prieks?!

Mierīga dzīve vienatnē ir ļoti laba.

Ja nav seksa, par to nav jāskumst. Ir daudz citu patīkamu lietu, nekā piekrist jau no izejas punkta sūdīgam seksam. Fui!

Un, ja es vērtētu vīriešus tikpat primitīvi kā vīrieši sievietes, tad es vispār vīrieti kailu nebūtu redzējusi. Daba nav radījusi vīriešus estētiski patīkamus, tur vajag izdomu vai jūtas, lai teiktu: viņš ir skaists. Kā tad! Hahahaha! Un vairumam ir švakas prāta spējas, ja var nopietni ticēt, ka sieviete grib cept vīrietim pīrādziņus, mazgāt veļu, gludināt kreklus, apģērbties pēc viņa gaumes, vēl arī dzimumdzīvi pakārtot viņa vajadzībām, ne pašas un, ja iedos sievietei nedaudz naudas vai nopirks kādu automašīnu utt., tad viņa atslābināsies, izslēgs smadzenes un gūs baudu no tā, ko viņš grib, no viņa lēmumiem un problēmrisināšanas stila. Sasmējos šo domājot. Kārtīgi izsmējos. Un pēc tam sajutu, ka pasaules kārtībā tikai man kaut kas nepatīk, citām sievietēm, daudzām ir OK.

Un manī ir pamatīgi kaut kas mainījies, lai gan nav bijusi X diena, kurā būtu noticis kas neordināri spilgts. Bet man vairs nav laika nekam neinteresantam - cilvēkiem, grāmatām, filmām, sarunām. Satiekos tikai ar tiem cilvēkiem, kas mani ciena un mans plānotājs ir pilns ar darba plāniem un spēks ir manī tos pildīt. Ziemassvētku vakariņās esmu ieplānojusi melnos ikrus un es tiešām nesaprotu, no kura momenta es vairs nedomāju, ka esmu otršķirīga, nedomāju par resnumu vispār. Nav šādu domu un viss. Ja gribu uzvelku pieguļošus legingus un spīdīgu kleitu vai bikini peldkostīmu, vienkārši to daru un eju savās gaitās. Tā ir labsajūta būt sakārtotā jūtu stāvoklī ar sevis pašas izskatu un dvēseli.

Kā kļūt par dievieti? Pavisam vienkārši – es esmu dieviete, nevis kaut kas pretējs un viss. Tik vienkārši! Bet pa kuru laiku notika ar mani šis – tik vienkārši?!

Resnās Bārbijas Skaistums 93. 👑

26. okt. 2020, Nav komentāru

Šis bloga ieraksts nav tapis jau no 7. septembra, un ne tāpēc, ka man nebūtu ko apdomāt, par ko uzrakstīt vai uztraukties, bet apzināti atstāju klusuma mierā šo sadaļu.

Man svarīgāka bija mamma, viņas operācija un kā sakārtot darba iespējas ar atbalstu viņas atveseļošanās periodā. Mana mamma ir superīga. Tas katrā ziņā ir viņas dzīves rezultāts.
Šajā laikā, kurā nerakstīju, bija notikusi tik blīva un plašu notikumu secība, ka man atliek tikai secināt- pēc psihoterapijas mans prāts paveic tādas darbības, lai es neiekristu dziļos un smagos emociju stāvokļos. Es psihiski neciešu, bet tā vietā vairāk rīkojos, lai risinātu problēmas, pārciešu un izturu grūtības. Noteikti esmu emocionāli pašregulācijas labklājībā. Joprojām nepatīk pilnīgas neskaidrības izjūta. Divas diennaktis manu mammu pēc operācijas nespēja atsāpināt. Un tas 21.gadsimtā?!!! Nopietni?!
Pirms šī fakta pieņēmu, ka ārsti ir profesionāli un jutīgi pret citu cilvēku vajadzībām un spēj veikt normālas darbības, sevišķi galveno slimnīcas uzdevumu- atsāpināt.  Kļūdījos. Un nav atbildes, kas tas bija- cietsirdība, vienaldzība, pārāk daudz darba peļņas nolūkos vai viss kopā summējoties. Kaut kādas stigmas uz morfija pumpju pasūtīšanu un algologa algošanu pieaugušo terapijā?

Pirmo reizi saku, lielu Fui mediķiem. Pateicības nebūs. 
Tikai doma par to, kā sintezēt fentanilu mājas apstākļos. Es arī novecoju un ar vecumu man viss pasliktināsies. Jāsagatavojas sevi atsāpināt vai pat eitanizēt cieņpilni, jo uz medicīnas sistēmu nevar paļauties- nebūs un viss.

Bet noteikti neesmu zaudējusi savas esības skaisto daļu. Noteikti nē. 
Piedzīvoju divus pārsteigumus- pa ilgiem laikiem redzēju Kārli, romāna prototipa varoni un nākamajā dienā ziņu portālos bija ziņa, ka viņam jāiet cietumā uz 4 gadiem un 12 dienām un otrais pārsteigums- uz resna_barbija instagramma kontu atnāca piedāvājums stundu garai intervijai LTV1 rubrikai "Dzīvei nav melnraksta". Jautājumi bija interesanti un ceru, ka samontēs, lai saprastu manu vēstījumu par to, ka demokrātijā- brīvajā konkurencē dzīvs paliek stiprākais, ka mīlestība, sekss un bauda ir tikai tas, kas tie ir tieši tev personīgi un nevis tas, par ko citi tos uzskata. Un, cik brīvs un laimīgs ir cilvēks, tas tikai un vienīgi ir atkarīgs no tā, cik labi cilvēkam paša spēkiem izdodas atrisināt problēmas. Un kā vienā psihoterapijas grāmatā izlasīju, ka laulībām un partnerattiecībām ir viena un tā pati jēga: divatā tu spēj problēmas atrisināt labāk nekā vienatnē. Ja tas tā nenotiek, attiecības zaudē savu jēgu.

Man joprojām nav attiecību. Secinājumus izdariet paši. 
Cītīgi rakstu otro romānu ar nosaukumu - GALVA.
Pirmais romāns drīz tirgosies ar jaunu titulvāku, kas vēl nav paspējis izlasīt!
Un prieku atrodu jaunā sporta veidā, trenējoties skeitbordā. Paldies talantīgajam Artim Amoliņam, kurš uzņemas mani virzīt resnākās un vecākās skeitbordistes titulam. Man patīk!
Skatāmies LTV1 Dzīvei nav melnraksta 27. vai 3. datumā un dalāmies komentāros ar saviem jaunumiem. Iespējams- es nezinu vēl daudz ko par dzīvi.

Resnās Bārbijas Skaistums 92. 👑

7. sep. 2020, Nav komentāru

"Sveika! Tikko biju Antiaging institūtā. Man ir par 50% uzlabojumi sejas ādai un krunkām gada laikā. Visi rādītāji plusos. Uzrādīja vecumu kreisajai sejas pusei 41, labajai 39. Aizsūtīšu pēc brīža visas bildes no datorizmeklējuma. Paldies Tev! Tu esi brīnumdare!"

Sievieti pazīstu tikai divus mēnešus, jo tik ilgi es strādāju Daiļotavā ar viņas ādas kvalitāti. Šonedēļ viņai paliek piecdesmit gadu un domājot par viņu, man visa nedēļa aizritēja apzinoties sevis pašas spēku, cik nenovērtējama ir mana ilggadējā pieredze oscilatorās masāžas veikšanā, un cik tas ir nozīmīgi sieviešu ādas veselībai un izskatam. Miljoniem vērtais VC4 ar visu savu 4. dimensiju nevar to, ko es varu. Protams, bez manas kolēģes - dermatoģes Anetes Ezeriņas tas nebūtu iespējams. 
Lepojos ar sevi par to, ka neesmu līdzatbildīga tam vājprātam, kas notiek skaistumkopšanas industrijā ar ļaunprātīgu filleru izmantošanu. Ne par velti ASV fillerus sākuši ievadīt ļoti precīzi, tikai ultraskaņas kontrolē.
Ne botokss, ne plazmas liftings, ne filleri, ne lāzerprocedūras, nepalīdzēs pretoties ādas novecošanās procesam. Tikai rūpīgi, visa mūža garumā uzturot mikrocirkulāciju ādā, var izvairīties no straujām ādas izskata pārmaiņām. Un es pati esmu tam labs piemērs. Četrdesmitviena gada vecumā mani jau skar ādas pārmaiņas, kas saistītas ar vispārēju organisma novecošanos, skar visus ādas slāņus - virsādu, pamatādu un zemādu, it sevišķi taukaudus. Tā kā sabrūk elastīgo šķiedru tīklojums, zūd arī ādas elastīgums un mainās tās struktūra. Man vēl to nevar redzēt, jo es zinu, ko un kā darīt, lai šie procesi tik ātri neizspaustos un tāpēc vēl varu iet uz randiņiem ar divdesmipiecgadniekiem. Un tas mani iedvesmo, pat, ja no malas izskatos nedaudz traka. Man ir vajadzība pēc jaunām idejām, kuru paudēji ir jauni vīrieši. Tas ir tik interesanti! Un forši, ka no manis nenovēršas vecuma cenzūras dēļ, jo mana āda izskatās labi, tik pat labi varētu teikt, ka man ir trīsdesmitviens un noticēs. Un kad mūsu sabiedrībā būs akceptēts pāris, kurā sieviete ir vecāka par 10-20 gadiem? 

Resnās Bārbijas Skaistums 91. 👑

31. aug. 2020, Nav komentāru

Nesaprotu, kāpēc mūsdienu cilvēki masveidā ir aizmirsuši par tādu lietu kā estētiskajām jūtām, kurām ir liela nozīme cilvēku dzīvē, jo tās veicina vispusīgu cilvēka attīstību un palīdz viņam pārveidot īstenību.

Kurš nozadzis vienu no svarīgākajiem audzināšanas uzdevumiem?

Bet manu domu izskliedēja Veselības inspekcijas inspektores zvans pie Daiļotavas durvīm. Nesasveicinājās, pauda tādu valdonību tā, it kā saruna mūsu divu starpā  nedrīkstētu būt, jo tā jau būtu korupcija. Es teiktu, ka diezgan nepatīkama situācija, sevišķi, ja blakus telpā guļ kliente un gaida sejas masāžas turpināšanu. Visa komunikācija no inspektores puses tāda it kā mani mēģina notvert kā noziedzinieci, uzskriet virsū kādai manai kļūdai, lai manā ikdienas rīcībā būtu, kaut kas nosodāms un slikts. Bet viņa jau nezināja, ka es nemēdzu trīcēt kā gaiss svelmē pie mazākās stresa situācijas, jo man ir psihoterapijas skils. Masāža ar vibrāciju gan man patīk un tad jau es trīcu no labsajūtas, bet iebaidīt, lai es trīcētu, mani tik viegli nevar.

Inspektore apjuka, ka es visu izrādīju. Nebija, ko teikt. Izņemot to, ka es neesmu viņu sarakstos kā pakalpojumu sniedzējs, bet es varēju uzrādīt vēstuli, kurā pirms desmit gadiem esmu apstiprināta viņu sarakstā.

Aiznākošajā dienā man inspektore atnesa atzinumu no Veselības inspekcijas, ka mana kā speciālista un Daiļotavas darbība atbilst visiem Latvijas likumdošanas normatīvajiem aktiem un nav pat ieteikumu, kas man būtu jāuzlabo. Atvainojās, ka bijusi nepareiza informācija un viņu iestādes darbinieku kļūda. Pat viena otrai uz atvadām novēlējām veiksmīgu darbu un pateicām - "atā".

Es neesmu pret kontroli, bet, kad valsts iestāžu darbinieki būs apguvuši veiksmīgas komunikācijas prasmes? Un to, ka šīm visām institūcijām jāpalīdz strādāt uzņēmējam. Ja viņš, kaut ko nezina, tad jāinformē, lai uzzinātu un izpildītu. Kāpēc pret cilvēkiem jāizturas tik dīvaini?! It kā katram pilsonim nebūtu vērtības.

Šogad neatdevu savu balsi Rīgas domes vēlēšanās. Apnicis, ka to nevar izdarīt elektroniski un, otkārt, tā nav lielummānija, muļķība, ne lepnība, bet es sarakstos neredzēju vairākumā psihoemocionāli veselu cilvēku. Pēc desmit gadiem psihoterapijā, es protu atšķirt, kuri cilvēki tādi ir un kuri nav. Viss ar cilvēkiem ir diezgan slikti un pilnīgi nepareizi man teikt, ka nekur citur nav labāka sabiedrība. Nevienam neienāk prātā, ka tāda var būt mūsu sabiedrība. Kāpēc nē? Ja lielākā daļa strādātu ar sava prāta kļūdām, mēs to varētu, jo šodiena nav jādzīvo kā pēdējā pēdējā diena, bet gan jālabo kļūdas, jāmaina attieksme, lai rītdienu saņemtu dubultā labāku. Tāda sajūta, ka vairums latviešu dzīvo šīs vienas dienas baudas apmānā un nesaprot, ka, ja vairums no mums nestrādātu, uzdzīvotu, pieprasītu pabalstus, bezmaksaa transportu utt., tad katrs indivīds atsevišķi un visa nācija kopumā ietu bomžu ceļu, kļūtu nabadzīgi un slimotu. Pats svarīgākais ir rūpēties par rītdienu, bet, kur jūs to redzat Latvijas sabiedrības domāšanā un rīcībā? Vērtība nav mūsos, bet kaut kur ārpusē. Un kā to varētu racionāli pamatot, kā tikai ar to, ka mūsu starpā ir ļoti, pat izteikti maz psihoemociāli veselu cilvēku.

Rudens piesaule Daiļotavas puķu kastē uzziedēja tik krāšņi, ka viņas ir pamanāmākās visā Rūpniecības ielā. Ar labu noskaņojumu braucu pie mammas uz Baltezeru, pa ceļam iebraucu iepirkties tirdzniecības centra Apelsīns grāmatnīcā. Ievēroju tēvu ar meitu. Meitenei gadi apmēram 11-13. Tēvs iedod naudu meitai, lai tā nopērk skolai nepieciešamās pildspalvas un pats, kaut kur aiziet. Meitene rindā nostājās pirms manis. Nopirkusi 6 pildspalvas, šķēres un līmi. Kopā 8 eiro. Kad pēkšņi piesteidzas tēvs un pārdevējai saka, lai dodot kartes 3+ atlaidi, kura sastāda 60 centus. Pārdevēja vairs to nevar izdarīt, jo čeks jau ir izsists. Tēvs sāk publiski bļaut uz savu meitu, kāpēc viņa nav prasījusi atstāt atlaižu karti, un kāpēc viņai tik daudz pildspalvas vajagot skolai. Un, lai ejot dirst ar savām pildspalvām un aiziet prom atstājot meitu paņemot pirkumu.

Kā man vajadzēja rīkoties šādā situācijā? Izsaukt valsts policiju, lai pieņem iesniegumu no manis par vardarbību ģimenē un nodod tālāk lietu bāriņtiesai? Par ko domāja šis pieaugušais varmāka, kurš ir radījis trīs bērnus, bet acīmredzot nevarībnieks nopelnīt tā, lai komfortabli nodrošinātu viņu dzīvi un iespējamo attīstību. Tad jau labāk cilvēki bez bērniem, nekā šādi daudzbērnu ģimenes varmākas. Un par ko domā tās sievietes audzinot bērnus kopā ar psihoemocionāli slimiem vīriešiem? Priekš kam pierast dzīvot kopā ar vardarbīgu vīrieti un likt vēl bērniem to darīt kopā ar sevi? Kāda motivācija?

Nākamajā dienā pierakstījos Silverroll masāžai uz ruļļiem Baznīcas ielā 37. Droši zinu, ka tur nesatikšu vardarbīgus vīriešus un varēšu izmasēt sakrājušos stresu, tā ir laba alternatīva dienām, kad fizioterapeite netiek mani izmasēt ar manis pašas piedāvāto oscilatoro masāžu. Ruļļi ir klasika. Bet vai klasikai ir jābūt cilvēku savstarpējai vardarbībai, pazemojumiem, nepamatotai lielummānijai, valdonībai, despotismam, tirānijai, apkaunojumam, apspiešanai utt.?

Es saku, ka nē!

Ja jums nav mīļuma un cienīga vīrieša, ar kuru nodoties gultas priekiem un radīt bērnus, kurus kopīgi izaudzināt, tad labāk koncentrējaties uz sevi pašu un baudiet brīnišķīgas sajūtas, kaut vai uz tiem pašiem ruļļiem - masējoties, relaksējoties. Iespējams piedzims jaunas idejas, kuras pārvērst ienākumos! 

Resnās Bārbijas Skaistums 90. 👑

24. aug. 2020, Nav komentāru

Rudens atnāks sestdien ap 8.00 no rīta. Tā sapņoju sava psihoterapeita kabinetā pēc viņa atvaļinājuma. Lai arī cik rūpīgi neslēpos no saules iedarbības, mani tomēr arī šogad panāca alerģija no saules, autoimūna reakcija uz pārlieku liela daudzuma D vitamīna izstrādi organismā un kā sekas alerģija pašai uz savu sviedru sastāvu. Pavadonis - tūska un skābekļa trūkums, kamēr iedarbojas zāles un mazina tūsku. Pasmējāmies, ka no vienas puses traki, bet no otras puses - labi, ka dzīvoju Latvijā, hahaha.
Praktiski nav tāda cilvēka dzīve, kura norisinātos bez grūtībām. Un par kaut ko tādu sapņot nav ne mazākās vajadzības, jo citādi būtu paralizēta cilvēces evolūcija.

Dakterim stāstīju arī to, ka mana jaunākā brāļa ģimenē piedzimis dēliņš. Un galvenais, cik es ļoti apbrīnoju viņu par to, ka viņš maina priekšstatu par tēva lomu ģimenē un gādā par savu dēliņu tā, ka viņiem ir izveidojusies tāda psihoemocionālā saikne, kad viņš trīs mēnešus veco mazuli var pie diskomforta nomierināt tik pat, cik to var viņa mamma. Mans brālis savā ģimenē īsteno skandināvu zinātnieku ideju, ka sabiedrība morāli mainīsies tikai tad, kad vienas paaudzes bērnus vecāki aprūpēs un audzinās vienādā mērā, jo tad sabiedrība dzīvos peņa nepārvērtēšanas laikmetā. Harmonijā starp abiem dzimumiem.
Jā, mans brālis ir viens no gudrākajiem jaunās paaudzes sporta ārstiem, ar sporta medicīnas privātklīniku un tas noteikti palīdz sadalīt bērna aprūpes laiku pēc iespējas izlīdzinātāku ar sievu. Bet, kurš teica, ka bērni ir jādzemdē, kad tam nav ne laika, ne resursu, lai abi vecāki bērnam veltītu vienāda laika aprūpi un Edipa komplekss aizietu pastaigāties.
Nedomāju, ka ārsts Pēteris Kļava kļūdās un publiski nosauc lielāko daļu redzēto vecāku par neglābjamiem muļķiem. Un tad atcerējos notikumu meiteņu ballītē, kurā izteicu pārdomas par to, ka es pati neesmu monogāms cilvēks, bet poligāms. Un to var secināt arī lasot manas Bārbijas dienasgrāmatas. Mani seksuāli uzrunā vīrieši, bet nav nepieciešamības un pat neciešu sajūtu, ka man jāpieder vīrietim. Kāds sakars?
Ja tā padomā, monogāmija ir pašu vīriešu merkantīlisms. Un vīrieša identitātes krīze. Vīrietis jau nezina, kas viņam pasaulē jādara. Sieviete ir sieviete. Viņa ir dzemdējusi vienmēr un dzimuma identitāte ir skaidri saprotama. Merkantīlisms tūkstošgadē ir izpaudies tajā, ka vīrietis ir gribējis kontrolēt sievieti. Ko viņa dara? Vai tas ir mans bērns, kuru es uzturu. Ja tas nav tīrs merkantīlisms, tad, kas tas ir. Kāda vīrietim daļa par manu pieredzi. Patika 11 vīrieši, ir 11 bērni, tagad patīku es viņam un viņš man, tad būs divpadsmit un, ja gribēs būt kopā ar mani, būs jārūpējas par divpadsmit bērniem. Punkts.

Dakteris sasmējās un pastāstīja, ka tieši atvaļinājuma laikā noskatījies eksperimentālu raidījumu, kurā jautā cilvēkiem, ko jūs domājat par sievieti, kura vienas nakts laikā pārguļ ar pieciem vīriešiem, pārsvarā atbildes bija - mauka. Bet uz jautājumu, ko jūs domājat par vīrieti, kurš pārguļ vienas nakts laikā ar piecām sievietēm, atbildē bija - Varonis.
Izsmējāmies, cik ļoti cilvēki pakļaujas senām domāšanas kļūdām.
Tālāk runājām par to, kā nelegālā reiva ballītē vienā vakarā satiku trīs šīs vasaras mīļākos ar pavadonēm. Viņi centās tēlot, ka mani neredz, bet man gan nebija viņus bīstami redzēt. Es mierīgi varēju pētoši skatīties uz šiem jaunajiem vīriešiem un nenolaist savu skatienu. Jo manī bija sajūta, ka esmu suverēns skatītājs. Ja agrāk man būtu bijušas nepatīkamas emocijas, tad tagad es ļoti viegli varu iekārot vīrieti, paņemt viņu un arī viegli viņu palaist prom. Nepieķeros. Dakteris noteica, ka beidzot es sevī esmu ieguvusi tādu savu vērtību, kuru nevar ietekmēt neviens cits cilvēks!
Izgāju no kabineta un pēkšņi 48 cilvēki bija pasūtījuši Reparative produkciju, kaut gan tā nav paredzēta kā masu produkts un uz e- pastu atnākusi nopietna žurnāla interese par produkciju. Tā vienkārši un lieliski. Un tas nebija viss. Zinātnieks, par kuru rakstīju iepriekšējā Bārbijā uzrakstījis, ka viņš seksuāli mani gribot, bet reizē ar to no manis jūtot tādu enerģiju, kas viņu biedējot. Gribot draudzēties, bet ne gultā, jo viņam patīkot dominēt, bet pār mani to nevarot īstenot, es esot par stipru, bet viņam esot ļoti interesanti ar mani runāt, jo es esmu netipisks cilvēks, profesionāla un gudra, kaut gan pēc izskata nedaudz traka. Bet skaista.
Sasmējos un  nofotografēju visu kopā vienā vārdā - cool. 

Resnās Bārbijas Skaistums 89. 👑

27. jūl. 2020, Nav komentāru

- Atnāca sliktā Ingrīda, ar ļoti lieliem enerģijas krājumiem, iedeva tādu seksu, kāds tev nekad vēl nebija bijis un "izēda" tev smadzenes. Kaut kāda upura pozīcija. Mēs bijām divatā ar savstarpējo saikni, varēji rīkoties tā, lai viss tev patiktu. Es, piemēram, nežēlojos. Darīju, ko varēju un man viss patika.

- Mirklis bija lielisks, par to nav nekādu žēlabu. Vienkārši es sapratu, ka esam līdzīgi, un tomēr ir daudz kur izteikts pretstats funktierī, un man ar to nesanāktu aprast.

*****

Apmēram tā un līdzīgi pēdējos piecos mēnešos izbeigušās visas manis iesāktās attiecības ar vīriešiem, kuri man bija simpatizējuši. Esmu uzzinājusi, ka ar tādu raksturu kā man, ka es neeju liegties, man nebūšot attiecības nekad. Man arī esot super egoisms. Es nespējot veltīt pietiekamu uzmanību vīrietim un es neesot spējīga noturēt vīrieti. Par vīrieša nenoturēšanas iemaņām mani centās kaunināt divdesmitseptiņgadīgs RTU zinātņu doktors. Teicu, vai viņš pats saprot, ar visu savu izglītību, kādu stereotipisku mēslu viņš man saka.

Atvainojās!

Bet tas izteikto nepadara par nebijušu.

Raudāju sava psihoterapeita kabinetā. Stāstīju par saviem novērojumiem, par to, ka vīrieši man pārmet, ka es seksa laikā runājot. Un es nesaprotu, kā gan citādi es varētu iegūt orgasmus, ja ne seksa laikā runājot, dodot norādījumus – lēnāk, ātrāk, apstājies utt., lai sasniegtu rezultātu. Es zinu, kā un ko man vajag, un vīrietis to nevar zināt, ja es nedodu pareizās komandas. Kā tad vīrieši iedomājas seksu, harmoniju seksa dzīvē ar sievieti, kas ir fundamentāla psihoemocionālai veselībai, ja viņi ir tādas "supervērtības" – atnāks, ievadīs vagīnā dzimumlocekli un sievietei no tā uzreiz rādīsies varavīksne. Tā taču tas nenotiek! Pornofilmas, kurās sievietes nerunā, tikai sten, ir pasaku filmas idiotiem. Kā to var nesaprast? Arī tas divdesmitseptiņgadīgais zinātnieks pēkšņi pēc seksa sāk man prasīt, cik tev vīrieši bijuši, cik tev vīrieši bijuši. It kā viņam būtu kāda darīšana gar manu pieredzi. No sērijas - sievietes vērtība ir partneru skaitā. Vīriešu nē, tā ir kur citur. Pēc kādām dienām vēl pieprasa minetu, ar acu kontaktu. Uz manu jautājumu, ko viņam tas dos, atbilde – dominanci. Tālāk jautājot, kam man būtu vajadzīga viņa dominance pār mani, sāk filozofēt, ka man mineta laikā esot kontrole pār viņa locekli. Bet kam tieši man tā kontrole būtu vajadzīga, atbildi nesaņēmu, vīrietis sāka dusmoties, ka man vajagot pazemīgāku čali, es gribot, lai mani apmierinot, un viņš, lai viņu. Viņš esot pieradis, ka sievietes viņu nekomandējot un pakļaujoties. Bet es esot pieradusi pa savam. Tad arī es sadusmojos. Pateicu, ka viņš ir emocionāli vardarbīgs un vienīgais, kas viņam pieder ir mammas izmazgātas apakšbikses. Un man bija taisnība, viņš dzīvoja pie vecākiem. Viņš varētu paņemt naudu un iet pie terapeita, kas tur tik grūts? Galu galā vietu seksam es nodrošināju, un viņš atnāca tukšām rokām. Kad aizrādīju, vai tad viņš nezina, ka pēc seksa ir jāuzkož un jāpadzeras, vissžēlīgi uzsauca man hotdogu, kur pati viņu aizvizināju. Sesiju beidzu ar to, ka man dakteris jautāja: Ingrīda, tagad beidzot tu redzi, cik debīlā sabiedrībā mēs dzīvojam?!

* * *

Es nezinu, kad atkal uzrakstīšu šī bloga ierakstu. Tāda bezcerības sajūta. Kaut kas pilnīgi slims ir sabiedrībā, kurā dzīvoju. Izslēgšu sabiedrību, būšu pauzē un tik garā, cik man vajadzīga, lai pilnībā atjaunotos pēc neveiksmēm. Varbūt skaldīšu malku, lai atpūstos.

Kā dzīvot universālas receptes nav, dzīvošu savu dzīvi un, lai apkārtējā pasaule, it sevišķi vīrieši, pielāgojas man, nevis es viņiem. Man ir pilnīgi adekvāta dzīves pozīcija. Ļoti reāla! Tā ir un viss.

Resnās Bārbijas Skaistums 88. 👑

6. jūl. 2020, Nav komentāru

Vai alus Jūs pataisa resnu?!

Un mani?!

Iespējams, es sevi mēģinu apmuļķot, ka nē, jo es taču neesmu visu dienu neko citu dzērusi kā tikai ūdeni, nekādas limonādes, tējas vai kafijas un tāpēc, kad piezvana draudzene, lai sarunātu tikšanos, es ierosinu restorāna "Ferma" āra terasi un pa glāzei Valmiermuižas gaišā alus. Draudzene piekrīt, ka, jā, varētu būt forši, bet norisinoties restorānu nedēļa un noteikti būšot visi galdiņi rezervēti. Pierunāju, ka tik un tā aiziesim, un es pajautāšu uz vietas, vai tomēr nav aizķērusies kāda vietiņa arī mums. Un šāds domu gājiens bija to vērts. Ieejot restorānā, mani uzreiz sveicināja- o, sveika! Un uzzinot, ka gribu pasēdēt uz glāzi dzēriena, tika izmantota iespēja saklāt papildu galdu, pat ja visas vietas bija aizņemtas. Un tas viss tāpēc, ka cilvēks atcerējās zālītes ballīti, kuru biju uzrīkojusi kādu laiku atpakaļ uz cita bāra letes. Uzkūrusi pamatīgu Amsterdamu, tikai Rīgas centrā, nevis kā #alisewild ar vīru tikai instagrama bildēs - ārvalstīs.

Es neesmu nekāds apspiests cilvēks, kuram neļauj brīvi dzīvot un attīstīties. Es pat varu pārkāpt likumā noteikto kārtību un šīs rīcības sekas būs tikai un vienīgi mana atbildība. Skaidrs, ka nebija prātīgi tā darīt, bet reizēm tas ir vietā - justies labi, uzpīpējot zālīti. Sevišķi pirms seksa. Iesaku to izmēģināt katrai sievietei pirms seksa. Galvenais, lai ir pilngadība un apzināšanās, kas tiek darīts. Vecums šīm sajūtām nav šķērslis, kaut vai deviņdesmitdeviņi..

Pie kā parasti ir pieradušas Latvijas sievietes? Skaidrs, ka pie alkoholiķa. Un alkoholisms izraisa lielāku agresiju nekā citu veidu narkomānija. Alkoholiķis nogalina nogalināšanas pēc, to ir pierādījuši medicīnas pētījumi, kamēr, piemēram, heroīna lietotāji - nejauši, aplaupot jūs, ja negribat labprātīgi atdot sava maka piecīti viņa nākamajai devai.

Skaidrs, ka arī tagadējai Veselības ministrei nav ne jausmas, ko darīt ar alkoholismu un šīs slimības ārstēšanu. Ja alkoholu izsniegtu pret receptēm aptiekās, tad jau lielveikali bankrotētu un aptiekas būtu pārpildītas. Vispār nav izprotama vīzija par sabiedrības veselību, kādai tai būtu jākļūst. Pagaidām visi fano par oficiāli atļautu narkomāniju - alkoholismu. Skatās Degpunktā, ko savā nemotivētā agresijā ir pastrādājis kārtējais alkoholiķis un kā valsts policija bezjēdzīgi tērē līdzekļus, izmeklējot alkoholiķu pastrādātos noziegumus. Ko tur var izmeklēt - iereibis vīrietis atgriežas mājās un liekas gultā ar visām drēbēm un zābakiem. Pēc pāris stundām pamodīsies un pieprasīs degvīnu. Sieva vai kāds cits radinieks viņam to iedos, lai izvairītos no skandāla. Tālāk vīrietis urinē, kur pagadās - istabas stūrī, pie gultas, pat gultā. Kad iedotais izdzerts, vajag vēl šņabi. Vajadzību pēc alkohola pavada nepārtraukta lamāšanas rupjiem vārdiem un niecīgākais iemesls alkoholiķī izraisa agresijas uzliesmojumus - sit sievu, bērnus, citus radiniekus, nodur kaimiņu, jo tas uz viņu ne tā paskatījās.

Nē, nē, kaut kam tādam nav vietas manā dzīvē! Lai arī cilvēka domāšanu ietekmē vide un laikmets, kurā viņš dzīvo, es tam neļaujos. Tāpēc ir psihoterapija un izbrīns par cilvēkiem, kuri domā, ka alkohols nav psihotropa narkotiska viela, jo viņu pārdod veikalā un tad jau alkohola lietošanai nevar būt seku..

Noteikti daudz veselīgāk ir lietot zālīti seksam nekā gulēt ar alkoholiķi, kaut vai tikai sadzīves..Jo, iespējams, ka zālītes atstresošanas spēju dēļ tādas seksa sajūtas būs stāstīšanas vērtas, pat ja nevienam neko nestāstīsi. Un būs līdzīgi kā man, sieviete, kura seksa laikā dod pareizās komandas, lai sasniegtu laba seksa rezultātu! Un nekādas 12 minūtes akta ar sēklas noplūšanu, bet trīs stundas, kuras mierīgi var izspiest no vīrieša savas baudas vārdā..ja nav spējīgs - tur ir durvis. Nebūs viens, būs nākamais, kurš varēs kā dāmai vajag un ne savādāk. Un tā nav vardarbība, bet gan jūtas. Vīrietim vienmēr būs labi un speciāli viņa baudas dēļ nekas nav jādara. Sievietes gan, un kā vēl!!!

Draudzenes klātbūtnē nolēmu, ka būtu ideāli, ja varētu pilntiesīgi izvēlēties ne tikai ēdienus, dzērienus, bet arī narkotisko vielu veidus. Kādā sakarībā ir legalizēta viena narkotiskā viela - alkohols. Neloģisms, līdzīgs tam, ka sievietei kaut kas papildus jādara vīrieša seksa baudas dēļ. Kāds sakars, kāds pamatojums...ne jau fizioloģisks?! #420Friendly

Resnās Bārbijas Skaistums 87. 👑

26. mai. 2020, Nav komentāru

"Šī laime ir kaut kas tāds, kas uz brīdi ļauj aizmirst laiku un pat visnecilāko vietu pārvērš universā. Šī laime ir skaists mirklis, kurš uzspridzina mēru, eksistenci un pat vēsturi un par kuru var, ja vispār var, runāt tikai maigi, proti, poētiski."

// Vilhelms Šmids "Skaista dzīve?"

Šodien es skaidrāk kā jebkad citkārt zināju, ko darīt ar sevi, lai būtu patiesi draudzīga pati savai dzīvei. Es vienmēr esmu domājusi, ka sekss ir normāla un veselīga nodarbošanās, kas pelnījusi padziļinātu interesi, lai ietu dzimumprocesa dziļumā.

Psihoterapijas seansos sapratu, ka tikai tad, kad es sajutīšu nevis domāšu, kas man no vīrieša ir vajadzīgs, un ko es no viņa sagaidu, es varēšu paņemt no viņa to, ko vēlēšos.

Seansi un arī šie bloga ieraksti manī soli par solim atbrīvoja atklāšanos, un es sāku izjust, cik ļoti daudz spēka dod emociju un personīgo vēlmju izpaušana, tas ir vesels dziedinošs process, kuru es piedzīvoju. Kontakts ar pašas emocijām, paužot tās uz āru, kāpina realitātes izjūtas intensitāti. Tas ir liels darbs apzināties savas bailes, domāšanas kļūdas un skaidrāk sajust, kas tieši man no vīrieša dzīvei ir vajadzīgs.

Atgūlusies uz dīvāna, izbaudu sev veltītu klavieru improvizācijas stundu kā priekšspēli seksam, un aizdomājos, ar ko es vilinu šo trīsdesmitgadīgo vīrieti?! Ar savām kuplajām, estētiskas vērtības krūtīm un empātisku uzklausīšanu?! Nedomāju. Es skaidri zināju, ka meklēju ģēniju un tādu arī atradu. Pasaule viņu vēl nezina, bet tas nenozīmē, ka neuzzinās. Bet man viņš ir izcila priekšspēle seksam, tieši tā kā man patīk. Spoži. Nav jēgas gribēt seksu, ja nav šī talanta - nodrošināt emocionālu priekšspēli. Bet viņš var un to zinot, esmu gatava ar viņu biedroties gultā nepārtulkojami bieži un līdz kaulam kodolīgi. Šo bloga ierakstu man traucē rakstīt viņa ziņas: "Šī diena ir maziņš intro. Es Tevi visu dienu gribu. Tu esi mistiska būtne. Maģiska. Esmu gatavs samīlēties Tevī līdz ausīm un pāri galvai."

Tālāk nerakstīšu, jo man jābauda mirklis un cilvēks, kuram mūzika skan viņa galvā. Rokas vispār nav piemērotas klavieru taustiņiem - viens viņa pirksts kā mani trīs pirksti un notis tikai tagad sācis apgūt. Fantastiski, tik sarežģīti vīrieši ir retums.

Resnās Bārbijas Skaistums 86. 👑

4. mai. 2020, Nav komentāru

Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas dienā, es joprojām varu teikt, ka visas mūsu tautas domāšanas un attieksmes būtība ir iekļauta žurnāla " Dadzis" stāstā par šīferi, kuru nozog no kolhoza, labāko patur sev, bet bojāto kā super vērtību, ļoti dārgi, pārdod kaimiņam. Un tas nekas labs nav. Hierarhijas valsts, nosacīta demokrātija, un viss vērsts uz personas labuma gūšanu, nedomājot par citu- līdzcilvēku ciešanām. Mūsu izveidotajā sabiedrībā ciešanas nav loģisks pierādījuma pamatojums, lai kaut ko mainītu, piemēram, likumdošanā. Tas nozīmē, ka cilvēka dzīvība un cilvēka izjūtas dzīves laikā netiek respektētas- es piedzimstu un nomirstu, un nevienam nav daļas par manu dzīvi un likteni. Neieinteresētība, nespēja iejusties cita cilvēka pārdzīvojumos, nevēlēšanās izzināt, paviršības un bezatbildības dzīves laiks. Apsveikumi no kouču sērijas- mēs esam apņēmīgi, garā stipri, spējam kalnus gāzt neko nedod, nekas mums nesanāk.

Nosmejos, ka potenciāli vislielākais covid-19 saslimšanas perēklis varētu būt VID ēka ar tās darbiniekiem, kuri nestrādā no mājām, jo nav portatīvo darba datoru. Varbūt situācija šajās nedēļās izmainījusies, kurš ir informēts?

Savā jaunajā romānā ar nosaukumu " Galva " paralēli metālistiem, hipsteriem, esmu iekļāvusi vairākus problēmistus, tēlus, piemēram kā septiņdesmitgadīgu politiķi, kas sev ieskaidro, ka ir Harijs Poters un ar viltu sevī iemīlina divas studentes; sievieti pēc četrdesmit gadiem, kura strādā Valsts policijā par augsta līmeņa vadītāju, visu laiku lielās ar savām milzīgajām krūtīm, mājās vīrs- invalīds, kurš viņu sit un iekausta arī bērnus- divas meitas un dēlu, bet šī sieviete nešķiras-gaida, kad nomirs viņas vīrs, jo tad viņai būs divi īpašumi- Rīgā un laukos. Krāpj vīru ar mīļāko, jaunu vīrieti no laukiem, bez zobiem, kurš prasa aizdot naudu mašīnas remontam, bet tā kā dāma ir iekšēji mazvērtīga, viņa stāsta mīļākajam, ka pašai nav vajadzīgās summas, bet var aizņemties no savas manikīra meistares, kurai būs jāatdod tā nauda.

Valsts ir Es un Tu. Ja Es neesmu psihoemocionāli vesela un Tu arī nē, tad tāda ar' ir mūsu Valsts- drausmīga.

Nemitīgi kāds no mums cenšas iebiedēt apkārtējos, augsts vardarbības līmenis ģimenēs (it kā dzīves galvenā jēga būtu neļaut otram cilvēkam rīkoties tā, kā viņš to vēlas )un bez aiztures nosodām cilvēkus, kurus pat nepazīstam.

Rakstot romānu " Galva "cenšos saprast, kas ir tā galvenā paštēla un attieksmes lieta, kāpēc sievietes nodarbojas ar nepopulāru nozaru uzņēmējdarbību, mani pašu ieskaitot. Vīriešiem piederošo un viņu vadīto uzņēmumu apgrozījums pēc statistikas datiem krietni pārspēj sieviešu uzņēmumu rezultātus un viņiem piederošās vai vadītās nozares ir tirdzniecība, būvniecība, transports, lauksaimniecība, bet sieviešu uzņēmēju nozares ir pakalpojumu sektors. Kāpēc tā? Kas traucē sievietēm pārdalīt tirgu ienesīgākos sektoros? Tūliņ tikšot valsts kases nauda pludināta nepabeigtajos būvniecības projektos- koncertzāle utt. Lūdzu, padalieties viedokļiem ar mani šajos jautājumos.

Vēl šajās dienās ievēroju " raudošo " bārmeni, kuram Rīgas nami nedodot atlaidi telpu nomai un viss ir slikti. Mani facebook paziņas no vīriešu puses, kurus esmu satikusi pārdošanas vai vadības apmācībās, visi kā viens šēroja šī bārmeņa bēdu stāstu un pauda atbalstu, ka noteikti cilvēkam jāpalīdz, bet, piemēram, mūsu ar Aneti radīto kosmētisko līdzekļu zīmolu Reparative produktus neviens nešēro un nenopērk sev vai mammai, varbūt tētim, bērnam vai mīļotai sievietei. Kāpēc, lai alkohola bizness būtu svarīgāks?

Iztēlojos stāstu, kurā bārmenis pieņemts darbā Staburadzē uz minimālo algu un raksta uz tortes maliņām: Pateicībā un Mīlestībā. Nepatīk man žēlojošies vīrieši un tie vīrieši, kuri viņus atbalsta. Pilnīgi nemotivēti- nepatīk, tāpat kā mans bijušais mīļākais, kurš ievietojis attēlu Facebook publiskai apskatei, ar pavadošo komentāru: "Kad pret tavu galvu izšķaida lielo granjonku un tu savas asinis pa pusbāru izlaisti, bet turpini tusēt!!!!" (Pat ārā stāvošā ātro brigāde nezina, ko darīt kā tikai pateikt - brauc uz Stradiņiem).

Bet tad manu dvēseles stāvokli izglāba nejauši ieraudzīts fotouzņēmums no mākslinieces Aijas Bormanes Instagram konta, kurā viņa fiksējusi savus zīmētos modeļus un fotogrāfijai devusi nosaukumu - my girls. ( Paldies viņai, ka atļāva pievienot šim mana bloga ierakstam!) Šie sieviešu tēli man lika domāt, ka es neesmu nekāda neveiksminiece, skatījos un, jo vairāk to darīju, jo vairāk manī atgriezās pašmīlestība. Atcerējos interviju ar parfimēru Lutenu, kurš aptuveni izteicās šādi: nav nekā iedzimta. Talants- tas ir neatlaidības rezultāts un, kā manā gadījumā, pilnīga pašadeve. Labs ir tas, kas iederīgs konkrētam brīdim, kas šobrīd nepieciešams. Es pats varu sliktajā atrast kaut ko apbrīnojamu, bet labajā- kaut ko riebīgu. Satriecošs vīrietis, tāpat kā jaunās mākslinieces modeļu zīmējumi.

Un es šodien - svētku dienā, apbrīnošu to, kas man ir, un neraudāšu par to, kā man nav.

Noteikti būs diena, kad mākslas akadēmijas rektors būs sieviete, tāpat kā sievietēm izdosies uzņēmējdarbība ienesīgās nozarēs. Noteikti!

Resnās Bārbijas Skaistums 85. 👑

18. apr. 2020, Nav komentāru

"Jums jāizlauž ceļš uz naudu. Turpmākais tad attīstīsies pats no sevis." // D.H. Lorenss

Vislielākais aizspriedums ir nebūt aizspriedumainam. Kā psiholoģisko portretu es gribēju minēt cilvēku, kurš youtube kanālā darbojas zem Dave Raven un bija ievietojis atbilstošu tēmai, brīnišķīgu videorullīti ar nosaukumu PIST SIST AIZVER MUTI PT.2, kurā skanēja izcili izteikumi, tādi kā "ja geju sekss būtu patīkams, es būtu gejs" un "sieviete ir vīrieša dzīves parazīts", bet šis klips no šī kanāla ir ticis dzēsts. Un man vairs nav piemēra vīrietim, kurš pazemo sievietes, jūtas pārāks ar savu "neaizspriedumainību" un tā viņam jājūtas, jo citādāk viņš netiktu pie seksa, jātēlo kāds, kurš viņš nav un viņa motivācija tā darīt -pats saprot, ka ir Sūds. Lai gan tā jau nav ne ar vienu cilvēku, bet pats to viņš nesaprot. Ar domu par vārdu:aizspriedums - biju izkāpusi no automašīnas, lai uzpildītu degvielu un pretējā pusē savu mašīnu tankoja sieviete, kuru es kādreiz pazinu kā savu draudzeni, bet mūsdienās - nekādā gadījumā. Skatījos uz viņas seju un savās domās dzirdēju, ka visa cilvēka dzīve ir viens liels joks un tāds, kuru pats cilvēks nespēj saprast un tāpēc nevar pasmieties. Tikai psihoterapija man palīdzēja pamanīt vardarbību no sievietes puses: viņa - princese, varmāka, nepamatotā Lielummānijā, es - līdzatkarīgā, "nabadzīte", kalponīte, Resnā Bārbija, uz kuras fona izcelties. Vājprāts!!!

Ceļā uz mājām atcerējos sen lasītu interviju ar tādu mākslinieci kā Diānu di Primu, kurā būtībā bija sekojoša - daudz sieviešu savā laikā ir gribējušas būt ietekmīgās politiskās kustībās, kuras cīnījās arī pret aizspriedumiem utt. un nekas viņām nesanāca, jo vienlaicīgi šīs sievietes gribēja arī labu vīru, jauku māju un vispārpieņemto vidusšķiras dzīvesveidu. Viņas nespēja iztikt bez idejas, ka varētu apprecēt kādu, nu, piemēram, miljardieri un dabūt visu, ko sirds kāro. Māksla, uzņēmējdarbība, zinātne, politika viņām neizrādījās pirmā lieta dzīvē un tādēļ pasaule par viņām tā arī neko nedzirdēja. It kā Sieviete savu dzīvi,atsevišķi no vecākiem, no citiem cilvēkiem, varētu dzīvot tikai kopā ar vīru. Kādēļ sievietes nespēj atteikties no šādas idejas?! Vai tas ir saistīts ar katras sievietes realizāciju?! Spējas dzīvē izmantot personīgos talantus un vēlmes. Lai radītu savu realizāciju, pirmkārt, vajag vēlmi to darīt un, otkārt- spējas to darīt. Ja nav vēlmes vai spēju, tad realizācija nav iespējama. Piemēram, man nav vēlmes dzemdēt bērnus un jūs arī nevarat redzēt manī mātes lomas realizāciju.

Kas tieši būs, ja es neapprecēšos?! Viss būs pilnībā normāli. Darīšu visu, ko līdz šim un vēl labāk.

Ziņās mani pārbiedēja ziņa, ka Vācijā bez darba covid-19 krīzē palikušas 200.000 oficiāli reģistrēto prostitūtu. Kā jūs domājat, kas mani šajā faktā satrieca?!

Un kādas dienas vēlāk man viena meitene stāstīja, ka es neko nesaprotu no biznesa, rādīja man maija_armaneva instagramma kontu un centās pārliecināt, ka man vajadzētu ekrānā redzamajai dāmai rakstīt par Reparative krēmiem, viņa atbalstot Latvijā ražoto kosmētiku. Es muļķīgi smaidīju un sarunu novirzīju citā gultnē. Mani itin nemaz neiedvesmo četrdesmitgadīga sieviete, kura jūtas labi savā paštēlā- sievietē, kura dejo bikini un tirgo autorseminārus par ģērbšanos. Neeksistē tādas vienas garderobes kapsulas, kas der visiem un pēc augumiem mēs ar viņu atšķiramies. Nezina, ka ādas mitrināšana ,pirmām kārtām, nozīmē epidermālās barjeras atjaunošanu un var nojaust, ka sejas tonālos krēmus uzskata par veselīgas ādas sastāvdaļu un mana fantāzija par šādas sievietes publiskā tēla auditoriju radās tāda, ka tie ir cilvēki, kuriem, lai viņi noticētu, ka cīņā pret gripu efektīvākais līdzeklis ir vakcinācija (jo specifiski medikamentoza gripas ārstēšana jāsāk ne vēlāk kā 48 stundas pēc simptomu parādīšanās),ir divdesmit reizes par šo tēmu kaut kas jāsamelo. Pēc samelošanas viņi ticēs, jo vispār nesaprot zinātnes principus. Un diezin vai šādai publikai varētu būt spējas orientēties kosmētikas ražošanas nozarē, kas tajā ir pseidozinātne un kas- nē. Tāpēc reklāmistiem izdodas pārdot sejas krēmus ar šūnu DNS kompleksu, kurš iegūts no "īpaši apstrādātu laša ikru DNS". Smejos.

Visticamāk man organismā pietrūkst kalogēns( smejos ), lai es varētu satikties ar citām skaistām sievietēm un tad mēs kopā būtu spējīgas uz lielām lietām-visām būtu pa vīram miljonāram, jo mēs taču esam gudras un seksīgas, kopā iedvesmotu Labklājības ministri domāt par to, kā risināt problēmsituāciju, ka covid-19 krīzē visvairāk cietīs tieši sievietes un kā viņām palīdzēt. Bet, ai, nē - tas pārāk skumji! O! Man tieši tikko viena sieviete pārsūtījusi Andy's blog ierakstu par mīlas trijstūri. Citēju: sieva- ir 3 līdz 10 lieki kilogrami, bet ir laba sieviete, kas apkārt neskraida. Mīļākā - izskatīga sieviete bez liekiem kilogramiem, vismaz sākumā. Tālāk nelasu, nav saprotams, kā šis cilvēks var būt psihoterapeits, paužot šādus aizspriedumus,ka izskatīga sieviete var būt tikai un vienīgi sieviete bez liekajiem kilogramiem. Viņš noteikti pats savā paštēlā nav aizspriedumains, atkal smejos hahahahha. Laikam nav sen bijis pie kāda kolēģa uz vizīti, lai izskaustu savas loģikas kļūdas.

Tālāk iekomentēju Dienas biznesa rakstu par aizsargmasku shield 48 razošanu un eksporta plāniem. Norādu, ka šīs maskas nav nekāda inovācija, ka tādus vairogus jau sen ražo zobārstniecības vajadzībām un šīs konkrētās shield 48 ir neērtas medicīnas darbiniekiem procedūru veikšanai. Mēģināju izskaidrot, pat nofotografējos konkurentu piegriezuma aizsargvairogā, kur, nu, vēl detalizētāka informācija,uz ko man Didzis Dejus komentārā atrakstīja: Ingrīda, nekliedziet un nemāciet! Esam visu darījuši pēc labākās sirdsapziņas. Kritizēt vienmēr var. Neesmu dzirdējis konstruktīvu priekšlikumu. Uz ko es atbildēju: Padomājiet, ko jūs uzrakstījāt! Man jūsu vietā pēc stundas kļūtu kauns no sevis, savas reakcijas un zvanītu psihoterapeitam.

Kādēļ tu lasi Resnās Bārbijas Skaistuma blogu?! Vai arī sevī redzi maldīgus uzskatus, kas tev traucē pareizi rīkoties?! Piemēram, man ir 90 kg, es nevaru būt pievilcīga un stilīga, man neko nevajag, tikai cilvēki ar 50mit kilogramiem ir stilīgi, ja man jāstrādā kāda vīrieša nepārdomāti ražotā ekipējumā, kuru iepircis cits vīrietis, es neko nedrīkstu teikt, turpināšu ciest un strādāt par mazu atalgojumu neērtā un mokošā ekipējumā, es neko nevaru mainīt. Un nobeigumā domāju, ko es- Ingrīda darīšu, ja saslimšu ar covid-19?! Uzzināšu vai es izdzīvošu vai nomiršu. Nāvei neviens nav gatavs, bet vai Dzīvei ir?!

Es pati sev būšu labākā reklāma un no šīs finansiālās krīzes iziešu ārā soli pa solītim, kā bērni to mācoties dara. Punkts!

Ielādēt vēl

Jaunākie ieraksti

Resnās Bārbijas Skaistums 104.💖
28. jūn. 2021
Resnās Bārbijas Skaistums 103. 💋💥
13. jūn. 2021
Resnās Bārbijas Skaistums 102. 💥
24. mai. 2021
Resnās Bārbijas Skaistums 101. 🖤
12. apr. 2021
Resnās Bārbijas Skaistums 100! 👑
14. mar. 2021
Resnās Bārbijas Skaistums 99. 👑
1. mar. 2021
Resnās Bārbijas Skaistums 98. 🔥
12. feb. 2021

Iepazīsties ar Resno Bārbiju!

Resnā Bārbija slejas raksta kraukšķīgi garšīgi! Tajās ir viss - romantika, mīlestība, ciešanas, puņķi un asaras. Viņa ir atklāta un tieša. Viņa uzskata, ka cilvēkiem ir jābūt daudz atklātākiem citam pret citu, tad arī attiecības sakārtosies un daudzas problēmas atrisināsies!