Resnās Bārbijas Skaistums 108. ✨️
24. apr. 2022,
Nav komentāru
Mani vienmēr ir interesējis emocionālais stāvoklis, kam raksturīga jutekliska tieksme pret otru cilvēku, sirsnība un simpātijas, bet, ja tā padomā, tad mīlestības jūtas manā dzīvē nevar nosaukt par prioritāti numur viens. Es labprāt ieguldu enerģiju savā darbā, rakstniecībā, lasīšanā, sarunās utt.
Manī jau kopš bērnības ir bijusi iekšējā autonomija un tāda kā " garša " pēc personiskās realizācijas. Un lielāko dzīves daļu es ticu pati saviem mērķiem.
Nesen man radās ideja, ka manabalss.lv jāierosina parakstu vākšana, lai grozītu Latvijas Republikas Satversmi, iestrādājot, pie kādas vēlētāju procentuālās vēlēšanu apmeklētības tās tiek uzskatītas par nenotikušām, jo, ja katru vēlēšanu reizi novēl tikai 35% vēlētāju un tās uzskata par notikušām, tad jebkurš Pēterītis, Kaimiņš, Laimiņa tiek ievēlēts ar niecīgiem vēlētāju procentiem, kuru nodrošināšanai pietiek tikai ar katra indivīda draugiem un paziņām. Tādēļ jau deputāti nekaunas korumpēties un klaji melot, jo ir droši, ka vēlēšanas notiks un varēs tikt ievēlēti ar saviem 2%.
Jārada sistēma, kas liktu ievēlētajām amatpersonām domāt par sava darba ilgtermiņa kvalitāti un tautai jāiemācās apmeklēt vēlēšanas, domāt.
Juriste man atbildēja, ka šādu iniciatīvu noteikti varu virzīt, jo, piemēram, Satversmes 78.pants paredz, ka ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesības iesniegt Valsts Prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru Prezidents nodod Saeimai. Tā, lūk!
Neviens cits to mūsu vietā nedarīs. Tāpēc jādara. Esmu gatava izmodulēt diskusijās šo tēmu par šādu Satversmes grozījumu nepieciešamību pirms priekšlikumu iesniegt manabalss.lv. Rakstiet man, ko domājat par to!
Ar C19 krīzi un Krievijas izvērsto karu Ukrainā ļoti labi var redzēt, ka lielākā daļa 21.gadsimta pasaules sabiedrība ir slima- neirotiķi, nedrošie, neapmierinātie, šaubu māktie, īgnie neveiksminieki un tikai retais cilvēks ir tāds, kuram nav vajadzīga psihoterapeita palīdzība. Tas būs īsts izaicinājums cilvēcei iesoļot 22.gadsimtā.
Kādā no iepriekšējo gadu bloga ierakstiem spriedu, ka, ja izceltos 3. pasaules karš, tad vīrieši noteikti atkal izvarotu sievietes un bērnus, jo mēs neesam atvadījušies no patriarhālās izvarošanas kultūras, kuru lielā mērā veicina pašas sievietes.Un man bija taisnība! Un pēdējos trīs mēnešus man pats galvenais jautājums pašai sev ir: " Ko es savam bērnam rādīšu un stāstīšu, kādu nākotni viņš varēs sev veidot pats un kādu sadarbībā ar citiem cilvēkiem?" Jā, es savos 43 gados esmu stāvoklī un tas būs mans pirmais pēcnācējs. Māte daba man ir uzdāvinājusu Dzimšanas dienas dāvanu un viņai vienalga, cik man gadu, kāda ādas krāsa, kāds auguma garums, svars vai blakus saslimšanas. Lūdzu Tev - Resnā Bārbija- bēbītis un nekādas mākslīgās apaugļošanas.
Abas ar māsu pasmējāmies, ka mazais varētu būt puika, jo es šeit blogā bieži sūdzējos par mātēm, kas neuzaudzina psihoemocionālu veselus dēlus.
P.S. Joprojām noturu savu biznesu un piedevām esmu stāvoklī. Tas man atsauc atmiņā kāda psihoterapeita rakstīto, ka veiksmīgu bērnu var uzaudzināt tikai un vienīgi veiksmīga māte. Cita ceļa nav!
Resnās Bārbijas Skaistums 107.🧠👀
14. dec. 2021,
Nav komentāru
Gadalaiks- ziema. Šovakar vēl pēc tās īpašībām- salta, sniegota, kupeņota ar vēju, bet jau parīt prognozē tās īpašību maiņu uz atkušņainu, atkalainu, slapju, mitru un siltu.
No Galerijas Rīga grāmatnīcas devos uz Rūpniecības ielu ar deviņām jaunām grāmatām, viena no viņām Ivetas Troalikas " Tūlīt paliks labāk."
Pretīmnācēju uz ielām praktiski nebija un tikai Kronvalda parkā sadzirdēju bezsatura zilbes no cilvēku sarunas, un vēlāk jau manas rokas stiepiena attālumā pietuvojās divi savstarpēji runājoši vīrieši un es skaidri varēju dzirdēt, ka viņi apspriež seriālu " Sasisto lukturu ielas." No dažiem nejauši dzirdētajiem runātāju teikumiem secināju, ka viņi nav vienas mājas vīrieši, bet dažādās vietās dzīvojoši cilvēki. Un tad apstājos pie viena no parka soliņiem, lai steidzīgi pierakstītu pašas prātā uzģenerētu teikumu : Saules krāsojums iezīmē sniega klajumā atsevišķu kristālu struktūras, kurās viegli saskatāmas stirnu pēdas. Šis teikums perfekti iegulsies vienā no nodaļām manā romānā " Galva. "
Pēc šī svarīgā teikuma pierakstīšanas, atbildēju dažām klientēm par oscilatorās masāžas iespējām un uzrakstīju īsu ziņu rakstniecei Ivetai, ka gribētu sarunāt viņas autogrāfu uz viņas romāna. Turpinājumā veiklajā sarakstē pārrunājām, ka grāmatu lasīšu brīvdienās un viņai bail no manas reakcijas, jo es esot niknā lapsene. Tieši šis vārdu salikums- niknā lapsene man acumirklīgi lika atcerēties nesenu sarunu ar vienu no manām paziņām, kuras masīca tikai nesen izlasījusi manu romānu " Gribu apprecēties." Sākumā sievietei mana grāmata lasījusies raiti, jo bijis interesanti, bet vēlāk viņai autores skatupunkts izklausījies kā vīriešu nīdēja. Spriedusi- varbūt autorei kāds aizvainojums, sāpe uz vīriešiem. Vienu brīdi viņai apnicis lasīt, jo daudz rupjību, bet saņēmusies un izlasījusi līdz galam. Tālākā sarunā ar paziņu uzzināju, ka viņas māsīcai pašai vīra nav, ir divi bērni- puika un meitene, ar bērnu tēvu jau sen kopā nedzīvo, bet bērnus tikai un vienīgi audzina viņu tēvs. Bērni netiek ņemti aprūpē uz pārmaiņām, jo sieviete gadiem ilgi apgalvojot, ka bērnus nevarot uzturēt. Viņai pat neesot kur dzīvot. Strādājot par manikīra meistari un pārmaiņus dzīvojot ar vienu draudzeni, tad otru, pie viena vīrieša, tad pie otra. Šķirtais vīrs, kurš audzina abu bērnus, nodarbojoties ar plātņu materiālu tirgošanu un furnitūras detaļu ražošanu.
Šī informācija manī raisīja fantāzijas par laba stāsta sižetu, kurā būtu garīgi spēcīga iespēja attēlot psihoemocionāli sievietes, kuras luncinās gar vīriešu kājām, pilnīgi neatkarīgi no tā, kas noticis, kas notiek vai vēl notiks vīrieša dzīvē. Sievietes ar mazu psihi, psihoemocionāli nepieaugušas, bezatbildīgas, kuras atrod " visuvarenu " partneri un saka sev, arī citiem : o, esmu " kruta, " jo mēs dzīvojam plašā mājā, dārgā rajonā, braucam ar pēdējā modeļa elektroautomobiļiem, man ir zīmolu somiņas pēc pasūtījuma. Tātad esmu liela un varena. Bet pēc būtības aizmirst, ka piesavinās sava partnera " visuvarenību " sev. Un tā kā neviens cilvēks nav visspēcīgs, viscaur un visur, tad parasti šādas ģimenes ir velna mājoklis, jo šķietami super varošajam partnerim arī psihes iekšpusē ir mazs bērns, kurš tiecas pēc sava partnera bezatbildības un nekā nedarīšanas..
Lai gan šo stāstu varētu vareni attīstīt mani vairāk ieinteresēja manas paziņas pašas stāsts par to, ka viņa jau gadu iet psihoterapijā un sākusi pamanīt tādas lietas, kuras agrāk neredzēja. Piemēram, nesen iepazīts vīrietis, kas viņu cenšas romantiski aplidot, vienu darbadienas vakaru viņai jautā- ko Tu dari? Viņa uz jautājumu atbildējusi ar fotogrāfiju, kurā redzama sarkanvīna glāze un vēl neizpakots i- robots, zem fotogrāfijas parakstījusies- cenšos saprast kā ieslēgt darbību šim automātiskajam grīdas slaucītājam un mazgātājam. Vīrietis reaģējis ar atbildi: i- robots ir tikai sliņķiem un vīna glāze- vai tev nekas stiprāks nav?! Vēlāk jau saruna pāraugusi vēl tiešākos uzbrukumos, ka tā jau esot, ka privātpraksēm esot daudz naudas utt.
Kopīgi pasmējāmies, ka viņa beidzot saprot, par ko es rakstu un pati sāk redzēt kā vīrietis cenšas viņu pazemināt, lai gan viņa- cilvēks vienkārši strādā un plāno savu ikdienu. Turklāt, kā gan šis pieaugušais vīrietis pats iztēlojas seksu ar viņu, ja pirms tam viņai radījis tik nepatīkamas emocijas?! Vai tad dzimumsaskarsme, attiecības, sekss nav tieši par emocionālo labsajūtu?!
Resnās Bārbijas Skaistums 106. 💃
29. nov. 2021,
Nav komentāru
Miers, Siltums, Mīļums un Psihoemocionāls briedums ir manas dzīves galvenās pamatvērtības.
Lielāko daļu laika, kamēr es nerakstīju šo bloga ierakstu, es jutos kā laimīgs cilvēks. Un laimīgam cilvēkam neeksistē kaut kādi tādi konkrēti mērķi, kā obligāti uzrakstīt Resnās Bārbijas Skaistuma 106. ierakstu. Nesanāca un nesanāca. Nekas šausmīgs!
Otrdien man jābūt TV3 studijā uz raidījuma "Ko neteikt?" filmēšanu un jārunā par to, ko neteikt resnam cilvēkam. Turklāt producente lūdza, lai palīdzētu ar idejām, kuru cilvēku vēl varētu uzaicināt diskutēt par šo tēmu.
Es ierosināju ārstus un deputātus.
Sasmējos, ka šis būs ļoti īss raidījums, jo kāpēc gan lai vispār kaut kas būtu jāsaka resnam cilvēkam?
Otra cilvēka izskats nekādā ziņā nav un nevar būt mana darīšana un punkts. Un man patīk, kā šodien strādā mans prāts - esmu iemācījusies aizvērt muti gan tiešā, gan pārnestā nozīmē un nevienam neko par sevi nejautāt, pat mammai nē. Pamēģiniet, šis ir pieauguša, atbildīga cilvēka dzīves kaifs - nebūt atkarīgam no citu cilvēku viedokļa. It kā manu būšanu kā Ingrīdai, kā sievietei, kāds varētu labāk zināt par mani, interesanti, kurš tas varētu būt?! 
Te man būtu jāpiemin mazs, bet smieklīgs gadījums ar dziedātāju, kura publiski tievē. Iekomentēju viņas vingrošanas video ar komentāru: "Kāds sakars cilvēka izskatam ar viņa vērtību," un viņa man atbildēja, ka vistiešākais, jo sevi mīloša sieviete nav savienojama ar lieko svaru. Tikai nepaskaidroja, kurš svars ir tas, no kura viņa ir to vērta, lai viņu mīlētu. Dīvaina psiholoģija - es sevi mīlēšu, ja man būs 39. izmēra pēda, 50mit kilogrami dzīvsvara utt. Vispār tas man atgādināja tādu jēdzienu kā internalizētā mizogija - nepatika vai nicinājums pret sievietēm, kuras neietilpst tradicionāli idealizētajā sievišķības klasē, kurā sieviete ir bagāta, kalsna un balta. Kaut gan tā dziedātāja nav bagāta, bet varbūt tāda grib būt, bet nav svarīgi, šis vienkārši ir labs piemērs, lai izskaidrotu, ka nevajag skatīties uz citu cilvēku dzīvi un viedokļiem. Var mierīgi dzīvot un nenoliegt dabas daudzveidību cilvēku ķermeņos, savu ieskaitot. Cilvēks nav nekāds dabas pavēlnieks, komunisti kļūdījās. Cilvēks var izmainīt noteiktas lietas, bet ne vairāk. Piemēram, var ieviest uz Rīgas ceļiem pareiza lieluma pamatni komunikāciju vākiem, lai tie pie asfalta slodzes neiegrimtu un būtu patīkami šoferēties.
Interesanti bija arī filmēties raidījumā "Gandrīz ideālas vakariņas", kuru varēs noskatīties no 13. līdz 16. decembrim. Piekritu filmēties, jo divi mani vecie brūtgāni bija filmējušies un še ņemiet - es arī varu uzgatavot vakariņas, nekas traks tas nav, turklāt nesaprotu, kāpēc laika ziņā ilgi būtu jāiepērkas pārtikas veikalā un vēl ilgāk jāgatavo. Kamdēļ?!
Resnās Bārbijas Skaistums 105👌😀
26. jūl. 2021,
Nav komentāru
Sniegtās masāžas beigās es vienmēr novelku cimdus un mierpilni pieeju pie miskastes, lai tos izmestu, bet manās domās ir tikko izmasētās sievietes cilvēciskais vienreizīgums. Un tas ir tas, kas manā darbā man patīk vislabāk- sirsnība, kāda dažkārt rodas starp nepazīstamiem cilvēkiem.
Interesanti, kādas sajūtas cilvēks piedzīvo ar manu līdzdalību un kādas bez manas līdzdalības, jo ceļu, kā iegūt labu ādu novecojot, tāpat kā harmonizēt savu prātu, nav daudz. Visbiežāk no apkārtējām sievietēm par sevi dzirdu šādus secinājumus- tu izskaties laimīga; tu mani iedvesmo; kur tu esi, tur visapkārt ir jautri; es gribētu, lai ir vēl daudz cilvēku, kuriem tu patiktu; tu man liec justies daudz labāk; tev ir lieliska enerģija; es mīlu ar tevi sarunāties; tu esi laba klausītāja. Un arī no vīriešiem es dzirdu pozitīvas lietas, kā, piemēram, tu mani pārsteidz. Mūsu nācijas mentalitāte ir tāda, ka sievietes, lai iedotu pieeju savai vagīnai, izveido no tā sacensības vīriešiem, kuras ne katrs var iziet un attiecīgi ne katrs vīrietis ir gatavs tam, ka lūk tā vienkārši var sarunāt un notikt sekss, viņš gatavojas turnīram, kur galvenā balva- vagīna.
Tas ir ļoti superīgi, ka tu seksa laikā diriģē, jo, lai panāktu rezultātu, vajag dot pareizo komandu. Vispār tu esi Laimīgs cilvēks, daudz meitenes man ir sūdzējušās, ka bieži paliek bez orgasma, tāpēc ka seksa ilgstamība ir aptuveni 12mit minūtes, pēc kurām vīrietis beidz un viss. Nav vairs viņam intereses, bet tev ir spēja izspiest no jebkura vīrieša 3 vai 4 stundas un tā arī ir tā iedzimtā seksualitāte, kuru jūti pat gaisā ar tevi satiekoties.
Tu esi Traka. Tu ej pretī sabiedrības spiedienam. Tas patiesībā ir ļoti grūti. Sievietes to nedara. Bet ar Traku sievieti ir traki labs sekss, to nevar noliegt. Nopietni! Es līdz tevis iepazīšanai vēl nebiju redzējis tik konkrēti varošu sievieti.
Un savam divdesmitdivgadīgajam mīļākajam es nesaku, ka uzskatu mīlestību starp sievieti un vīrieti tikai par personīgās ticības jautājumu- cik es ļoti tam ticu. Cits nekas šis vārds un tā nozīme nav. Es izbaudu viņa skūpstus uz mana kakla un to kā šie skūpsti uzbudina manus elpošanas centrus iegarenajās smadzenēs, kuru dēļ es sāku pastiprināti elpot. Izstāstu viņam atelpas brīdī, ka esmu ierakstījusi vairākas sarunas Resnās Bārbijas blogs papildināšanai, kuras jānodod profesionālai montāžai, bet mums nav laika, lai izvērstu manis teikto- ir jāskūpstās tālāk.
Pie psihoterapeita turpināju savu domu par podkāstu. Atcerējos no Arkādija Panca grāmatas " Sarunas par Laimi " domu par to, kādi vīrieši tiek pie jaunām sievām, lai gan paši ir gados un parasti tie esot ievērojami, gudri, slaveni, bagāti, varaskāri un arī sievietes varot sev nodrošināt jaunāku vīru vai mīļāko, kļūstot pašapzinīgas, slavenas un bagātas, jo cilvēks, kura dzīve ir piepildīta ar prieku par sasniegumiem un iekarojumiem, vienmēr pievilks līdzcilvēkus, kuri būs gatavi šādu cilvēku iemīlēt, pat ja viņš gados ir krietni vecāks. Un mans novērojums ir tāds, ka Latvijas sievietes šo patiesību neprot izmantot, pat kad tu esi slavena un realizējusies. Jāturpina gaidīt princi, kas tevi izglābs, pat ja nav no kā izglābt, bet pašas sievietes sasniegtais un nopelnītais nav tik vērtīgs, cik vērtīgi būtu tas, ka tev naudu iedod vīrietis. Un tas joprojām izriet no tā, ka sievietes pašas sevi prezentē kā izklaides objektu. Sievietes nemaksā. Sievietes vērtība ir būt dzemdētājai un sociāli pieņemamai prostitūtai, par kurām savās grāmatās raksta Karīna Račko un viņām vienīgais ir ķermenis, ko var " pārdot " un, ja tas ir novecojis, tad dzīves vairs nebūs. Nedaudz skumji, izpētīju vairākus IG un Tiktok kontus, piemēram, ir tāds konts yanaabruk ar 77 tūkstoši sekotāju, kurā sieviete ievieto sava dibena foto- stāvot, novelkot bikses, pieliecoties un šīs pēcpuses attēlus laiko pārsvarā citas sievietes, ne vīrieši. Tas nozīmē, ka laikojot citas sievietes pakaļu, sievietes pašas sev gribētu tieši šādu dibenu ,un domājot dziļāk ,var secināt, ka Latvijā sievietes atbalsta sistēmu, kurā sievietes seksualitāte tiek saistīta ar ārējo izskatu, nevis prātu. Un realitātē tas tā arī ir- seksualitāte ir saistīta ar intelektu, ar galvu, ar smadzenēm. Seksualitāte nav atkarīga no tava vēdera vai krūšu lieluma, bet no domāšanas.
Uz ko pelna seksa kouči, kas nav profesionāli ārsti, psihoterapeiti: uz sievietēm, kuras neattīsta savu prātu. Ja ir prāts, tad tu jūti savu ķermeni un ja tu jūti un proti koncentrēties uz savām sajūtām, tev vienmēr būs orgasms, bet orgasms sievietēm pārsvarā nav tikai tāpēc, ka viņas pašas nejūt savas sajūtas savā ķermenī un ja nejūt sevi, tad jāiet gadiem ilgstošā terapijā, ne jau pie seksa kouča. Tik vienkārši. Man lūdzu- 500 eiro par šo padomu no katras sievietes, kas to nav sapratušas
Resnās Bārbijas Skaistums 104.💖
28. jūn. 2021,
1 komentārs
- Man jāpierod pie tava rakstura. Es viņu varētu aprakstīt kā ekstraordināru. Spožu. Daudzpusīgu. Neparastu. Un tas ir tieši tas, kas man tevī ļoti patīk - tavs dzīvīgums. Es pats neesmu tik dzīvelīgs, tik enerģisks. Sabučojamies un man pirmo reizi dzīvē nav vairs, ko sliktu rakstīt par Vīrieti. Par to arī šoreiz stāstīju savam psihoterapeitam, ka esmu satikusi tādu vīrieti, kuram nav psihoemocionālas traumas, kur tās ir bijušas man. Tā ir lieliska sajūta un manas izjūtas satiekoties ar šo vīrieti ir kā rokgrupas Mastodon dziesmas "The Sparrow" vārdos - tiecies pēc laimes ar uzticību.
Terapija man ir devusi pārmaiņu rezultātu un veicinājusi pozitīvu skatījumu uz sevi un citiem, un vairāk kā jebkad agrāk es izprotu, ko nozīmē vārdi - veselīga pašpaļāvība un tuvības līdzsvars. Tuvības brīžos ar jauno cilvēku ir ļoti labi tieši šajā būšanā "šeit un tagad" un mans prāts nedomā ne par pagātni, ne par nākotni. Šim jaunajam vīrietim nekam citam nav jābūt kā tikai sev - šeit un tagad. Kāpēc viņš pirms manis nāk un seksuāli mani iekāro - es netaisos analizēt. Kamdēļ?! Es netaisos runāt par šīm attiecībām, tā vietā man ar viņu patīk apskauties un runāt par to, ko mēs katrs mīlam savā dzīvē darīt, par ko sapņojam, kad kopā aizbrauksim uz kādu viesnīcu vai gulēsim diendusu šūpuļtīklā iekarinātā mežā pie ezera utt. Man patīk baudīt un viss, vienkārši būt kopā ar viņu, kad esam sarunājuši randiņu. Dakteris vēlreiz mani apsveica ar to, ka esmu kļuvusi par emocionāli nobriedušu cilvēku. Man arī patīk kā es iekšēji jūtos un to arī var redzēt manās fotogrāfijās. Tālāk apspriedām sievietes. Piemēram, uz Daiļotavas e-pastu atnāca vēstules no klientes, ka viņa veikusi pasūtījumu krēmiem 11. maijā un joprojām neesot pasūtījumu saņēmusi. Es satraucos, jo esmu atbildīgs cilvēks un man patīk labot savas kļūdas. Iztērēju veselu dienu no savām brīvdienām, lai grāmatvedībā pārbaudītu, kā šāda kļūda varēja sanākt un beigās secināju, ka nav notikusi ne mazākā kļūda no manas puses. Vienpadsmitajā maijā visus pasūtījumus esmu sagatavojusi un izsūtījusi 14. maijā, sūtījumam par kuru bija sūdzība telefona numurs uzrādās pareizs, sieviete bija sazvanāma un sūtījuma izsekošanas kods uzrāda gaitu, ka 17. maijā 11:38 sūtījums izņemts no pakomāta. Aizrakstīju sievietei, kādēļ jūs rakstat, ka neesat saņēmusi sūtījumu, ja sūtījums ir izņemts un pievienoju pierādījumus. Atbildē saņēmu: Nezinu kāpēc viņi uzrāda, ka izņemta, reāli nav pie manis tā sūtījuma..labi, lai paliek..kā ir tā ir. Abi ar psihoterapeitu nospriedām, cik slimi cilvēki apkārt mums dzīvo. Skaidra lieta, ka šī sieviete mēģināja no manis izmānīt naudas atmaksu vai jaunu krēma bundžiņu, jo domāja, ka man nebūs viss iegrāmatots. Un galu galā, ja paciņa ir nozagta var jau pieprasīt kameras izrakstus, kas 17. maijā 11:38 ir izņēmis paciņu.
Jā, ir bijuši gadījumi, kad pazūd sūtījumi, bet tad var izsekot, ka sūtījums pazudis terminālī, piemēram, un pēc mēneša tiek atrasts. Cilvēciskas kļūdas ir iespējamas vienmēr un viņas var risināt, bet kā risināt apzinātu ļaunprātību, nekaunību un maldināšanu?! Tāpat kā to cilvēku problēmu, kuri man, piemēram, raksta: Tu resnā kuce. Spogulī esi sevi redzējusi. Taisi savus sūda krēmus. Bet kosmētiku jau ražoju ne tikai es, ir simtiem ražotāju.
Piemēram, Dienas Biznesā bija raksts par kosmētikas zīmolu Marence, kuru pieminēju jau vienā no iepriekšējiem Bārbijas bloga ierakstiem. Rakstam bija pievienota līdzīpašnieka Aivara Burģa fotogrāfija. Vīrietis esot darbojies nekustamo īpašumu nozarē, divdesmit gadus bijis viesnīcas akcionārs, darbojies loģistikas biznesā, līdz pievērsies kosmētikas ražošanai no sapropeļa. Jautājums - vai šīm vīrietim tik daudz sievietes raksta, ka viņš ir neglīts ar sliktu ādu kā man?! Un ar ko mēs abas, ar dermatoloģi Aneti Ezeriņu būtu negudrākas, nekompetentākas vai kā citādi sliktākas, ka mēs nevarētu ražot kvalitatīvu kosmētiku Latvijas un Eiropas tirgum?! Kāpēc man tik ļoti būtu jāsaņem psihoemocionāls naids no citām sievietēm?! Tā nav labi tā darīt. Un kā pašas sievietes to nesaprot, jo ilgāk mēs Latvijā dzīvosim dubultajos standartos, jo sliktāk pašām sievietēm, ne tikai nācijai vai kā sabiedrībai kopsummā? Par sevi es varu pateikt to, ka mērķtiecīgi es netaisos notievēt. Es varu aizsiet savas skriešanas botas un nedēļā izmasēt trīsdesmit cilvēkus un man nepatiktu cīnīties par to, lai es izskatītos kā it kā sievietei būtu jāizskatās, lai viņa būtu laimīga. Arī procedūrās es cilvēkiem stāstu, ka es neesmu plastiskais ķirurgs un varu palīdzēt izskatīties cilvēkam tikai viņa labākajā versijā, nevis pārveidot tā kā viņš fizioloģiski un anatomiski nevar izskatīties pēc iedzimtā ģenētiskā nolikuma.
Kāpēc, ja man ir nosliece uz apaļu figūru, man viņa būtu jāmaina uz kalsnu? Es negribu un viss. Mana āda ir ļoti labā kvalitātē, kolagēns ražojas un es kā Resnā Bārbija esmu Skaista un to arī atspoguļo mans jaunais cilvēks. Viņš ir divdesmit gadus jaunāks par mani un ir ievērojis, ka mana āda ir ļoti laba un viņam patīk man pieskarties. Tā kā oscilatorā masāža un Reparative kosmētika strādā un nemaz nemēģiniet mani traucēt ar muļķībām. Reakcijas nebūs!
Resnās Bārbijas Skaistums 103. 💋💥
13. jūn. 2021,
1 komentārs
O, randiņš! Apsveicu!Sasmējos par komentāru vienam no maniem video, kuru biju ievietojusi savā resna_barbija Instagram kontā. It kā man randiņš būtu kāds Brīnums un es pēkšņi būtu satikusi princi, un visām savām lasītājām un skatītājām paziņotu, ja Tu ilgi meklēsi, tad var atrast tādu princi, simts procenti. Hahaha, psihoterapijas ietvaros to sauktu par maģisko domāšanu, bet Brīnumu neviens nav redzējis.
Jā, jau ilgāku laiku es noteiktās nedēļas dienās satiekos ar divdesmitdivgadīgu vīrieti jutekliskai laika pavadīšanai. Un viņš ļoti lielā mērā nosedz visas manas vajadzības - iedzimta inteliģence, sajūsminoši vīrišķīgie parametri, laba humora izjūta, kurā mēs mijiedarbojamies, nekritizē mani un manis pieņemtos lēmumus manā dzīves stilā, dod maigumu, daudz apskāvienu tiekoties, ieinteresēti prot skūpstīt manu kaklu, pieskaroties ādai ar bārdas rugājiem, ikdienā daudz ar mani nesarunājas un netraucē man strādāt un rakstīt otro romānu, dod man piedzīvojuma, brīvības un emocionāla siltuma sajūtu vienlaicīgi. Bet tas nav princis un es viņā neesmu iemīlējusies. Cienu un izjūtu labsajūtu viņu satiekot un, ja arī ar laiku iemīlēšos, tad es skaidri zinu- kad pienāks laiks vairs nesatikties, es pati sev varēšu saārstēt šādu emocionālu bojājumu. Viņš ir informēts, ka man neinteresē bērnu dzemdēšana un audzināšana, tāpat kā neinteresē vīrieša aprūpe vai vīrieša apņēmība mani apgādāt ar ēdienu, apģērbu, mājokli un citām materiālām nepieciešamībām. Man tas nav vajadzīgs. Un psihoterapeits nesen mani apsveica ar faktu, ka es beidzot savos četrdesmit gados ar astīti esmu pieaudzis cilvēks. Es viņam piekrītu, jo manī vairs nav gaidu, ka man otrs cilvēks izdarīs kaut ko patiesi patīkamu bez palūgšanas vai paskaidrošanas, kā būtu mani jāmīl. Un mīlestība pret otru cilvēku nav nekas cits, kā cieņpilna saruna, un, lai spētu sarunāties, vispirms ir pašam jāsaprot sava domāšana, emociju rašanās mehānisms, vērtības un vajadzības. Man personīgi nav pieņemama ģimenes attiecību vērtība monogāmijas formā. Tā nav un nevar būt vienīgā atbalstāmā attiecību forma. Es pati savā dzīvē pieļauju vairāku cilvēku nozīmīgumu vienlaikus un man pilnīgi dabiski sanāk veidot attiecības ar dažādiem cilvēkiem. Interesanti ir tas, ka psihologi un psihoterapeiti ir mazizglītoti par poliamoru cilvēku dzīves uztveri un viņu vajadzībām, un pat lielākumā psihoterapijas mācību grāmatās šāda attiecību forma nav pat pieminēta. Kaut gan ir ļoti daudz cilvēku, kuri melo paši sev un saviem partneriem, it kā esot sabiedrības atbalstāmajā attiecību formā- monogāmijā, bet viņiem šo attiecību laikā ir arī citi partneri.
Un, jā, man patīk vīrieši ar spēju vienoties, varēšanu izkopt sarunāto attiecību formu, ar sociālo drosmi pretoties sabiedrības viedoklim un emocionālo kompetenci. Šo pārdomu noslēgumā dalīšos ar tikko saņemtu ziņu no vīrieša: Man ar tevi ir ļoti patīkami, pie mums Latvijā lielākā daļa cilvēku ir saspazmēti un pat par parastām lietām kā dzimumdziņa un attiecības kaunās runāt. Tev ir ļoti labs talants stāstīt par dzīvi, ne katrs tā var!
Resnās Bārbijas Skaistums 102. 💥
24. mai. 2021,
1 komentārs
Ir daudz jautājumu, uz kuriem es neprotu atbildēt. Tāpēc ilgāku laiku nav bijis šis bloga ieraksts, jo risināju visdažādākās problēmas. Sapratu, ka joprojām ir Covid-19 un rīt tas nebeigsies, jo neviens nezina vīrusa dabu un tas var turpināties kādu laiku, pat gadus, un jāpieņem lēmumi vadoties no šādas C19 vīrusa situācijas un šādā dzīvē ar C19 jāpamanās arī būt laimīgai. SIA "Reparative" nesaņēma valsts atbalstu, jo salīdzinot ar pagājušo gadu, šogad kosmētikas ražošana un tirdzniecība ir strādājusi ar 300% peļņas pieaugumu. Paldies visiem cilvēkiem, kuri novērtē manu un manas kolēģes - dermatoloģes Anetes Ezeriņas darbu. Turklāt, viens no lielākajiem produkcijas ražošanas satricinājumiem bija ziņa, ka firma no UK vairs mums nepiegādās bioloģisko ūdens gēlu, bet mums ar Aneti šo problēmu izdevās atrisināt divu nedēļu laikā, atrodot laboratoriju Latvijā, kura piekrita ražot ūdens gēlu mūsu vajadzībām un vēl kvalitatīvāku nekā pirms tam, jo šis pasūtījums tiek izstrādāts tieši pēc Anetes izgudrotās formulas un ūdens gēla kvalitātes ziņā mums vairs nav konkurenti pat miljonu peļņas uzņēmumi, jo dermatologa zināšanas ir dermatologa zināšanas, tāpat kā roku darba kvalitāte vienmēr būs augstāka nekā standartizēta un robotizēta ražošana, tas saistīts ar līniju higiēnas nodrošināšanu un elastības iespējām. Vienmēr atšķirsies iedarbības ziņā, piemēram, aptiekā gatavota ziede no kosmētikas plastmasas iepakojumā, kura ceļā uz Austrāliju var gadiem nomētāties, piemēram, Southemptonas ostā. Cilvēki, kuri saprot loģistiku, zinās, ko es šeit rakstu. Un ar lielu lepnumu varu teikt, ka mans lielākais šī laika sasniegums ir tas, ka es nevienā brīdī nejutos Nelaimīga. Apjukusi - jā, bet psihoterapijā esmu ieguvusi spēku prast koncentrēties tam, kam ir vērts koncentrēties - sev un psiholoģiski nesalūzt, ja dzīves situācijas nebūs tādas, kādas tās gribētu tieši es. Būs tā kā būs un viss. Nav produktīvi meklēt "sūdu" un justies slikti. Es izdarīju visu, lai nesaslimtu un nesaslimu, un pie pirmās iespējas pilnībā imunizējos vakcinējoties.
Cits jautājums, kāpēc SIA "Recipe Plus" nespēj piegādāt vakcīnas pietiekamos apjomos, lai sestdienu brīvajās rindās pietiktu visiem rindā stāvētājiem. Man tiešām ir kauns par Latvijas vīriešiem, jo par Latvijas valsts nepieciešamajām vakcīnām un to piegādes līgumu slēgšanas nosacījumiem ir tieši atbildīgs Latvijas Republikas Ministru kabinets ar Latvijas Republikas Ministru prezidentu - Artūru Krišjāni Kariņu.
Mūsu medicīnas darbinieki labi strādā, jo masveidā neredzam ar C19 saslimušos cilvēkus pie respiratoriem, mirušos, kā tas būtu, ja slimnīcās nebūtu vietas pacientu uzņemšanai utt. Un tagad padomāsim, kāds dzimumu sadalījums ir Latvijas Republikas Ministru kabinetā, un cik liels procents labi strādājošo mediķu ir tieši sievietes, kuras joprojām ir zemu atalgotas.Neviens cilvēkus tāpat neizlaidīs no Covid-19 vīrusa situācijas, kamēr vīruss nebeigsies. Bet Latvijas vīriešiem ir kaut kāda patoloģiski slima pārliecība, ka ar naudu var pilnībā visu kontrolēt un manam vēlētājam mani jāmīl līdz mūža beigām, lai kas arī notiktu. Hahaha, sasmējos, gluži līdzīgi kā daudzi Latvijas vīrieši izpildās savās ģimenēs ar neadekvātu pārliecību no sērijas - es pelnu daudz naudas un uzturu sievieti, tāpēc viņai ir jārūpējas par man patīkamu momentu sagādāšanu nevis abpusēji, jo es taču esmu galvenais, jo pelnu naudu. It kā kādai sievietei būtu vajadzīgs augstprātīgs bagātnieks bez romantikas un maiguma izpratnes attiecībās.
Pirmo reizi mūžā neapmeklēšu vēlēšanas, jo visu savu mūžu esmu ievēlējusi tikai un vienīgi idiotus, bez variantiem. Un vairs pati negribu justies kā idiote ievēlot idiotus, kuri pat šādā situācijā grib uzspiest Dziesmu svētkus, lai Latvijā būtu lielākais mirstības rādītājs pusaudžu vidū. Nē, paldies. Lai kvalitatīvi dejotu un dziedātu "zoomā", kolektīviem ir jāmēģina šķūņos, tik un tā jāpulcējas, lai gan tas ir aizliegts. Nē, nē - vēlēšanām, es sagaidīšu, kas nāks man pretī, ja vairs nebūšu aktīva Latvijas valsts pilsone un kamēr gaidu, mēģināšu izaudzēt dilles, kuras sasaldēt ziemai un šajā procesā joprojām uzturēt labu sejas ādu - savam priekam.Resnās Bārbijas Skaistums 101. 🖤
12. apr. 2021,
2 komentāri
- "Tirpiņas un uzbudinājums pārskrien domājot par to, kas gaida pēc pāris dienām! Ik pa laikam sevi pieķeru atkal un atkal skatoties uz taviem foto! Es izbaudu šo procesu un nemitīgi domāju un gaidu! Iztēlojos satikšanās mirkli. Ko es varētu teikt, tikpat labi, apmaldīties vārdos. Un kā mēģinu pietuvoties, un tā varu turpināt un turpināt.."
Nesen man viena sieviete jautāja, vai man ir bijuši vienas nakts sakari un es viņai teicu, ka jā un man šāda pieredze iedvesmo. Patīk. Bet es viņai sameloju, jo pārpratu to, ko viņa īsti domāja zem jēdziena - vienas nakts sakars. Par vienas nakts sakaru nevar saukt taktiku, kurā tu pirms seksa iepazīsti otru cilvēku. Vienas nakts sakars bez gribas iepazīt otru cilvēku man nekad nav bijis. Man patīk Bauda un tas nav nekāds samaitāts vārds. Prieks un Bauda ir divas lielās vērtības, kuras es vienmēr vēlos saņemt no vīrieša, jo vīriešus es uzskatu par līdzvērtīgiem. Un man neeksistē tādi porno industrijas jēdzieni kā trakot, neķītri, brutāli, vulgāri, nepiedienīgi, utt.
Sekss – tā ir emocionālā atvēršanās! Tas nav un nebūs stāsts par orgānu leņķiem kosinusā vai ātrgaitu laikā un telpā. Tas nav un nevar būt kas brutāls vai pazemojošs, cilvēka cieņas aizskarošs faktors. Sekss nav ne cīņa, ne sacensības, bet emocijas. Tas nav arī līdzeklis, lai atslēgtos no dzīves grūtībām.
Un jā, es labi apzinos, ka manas vērtības ir nestandarts, kas arī ir manas personīgās dzīves grūtības. Pēc pienācīgas pauzes, nesen atkal pārbaudīju, kas ir piedāvājumā iepazīšanās tirgū. Secināju, ka joprojām nekā nav, pat divdesmitrīsgadīgajiem vīriešiem ir tāda pati domāšanas un attieksmes tendence kāda bija pirms divdesmit gadiem - maniem tagadējiem vienaudžiem, četrdesmitgadniekiem. Tas, ko vīrieši grib divdesmit gados, nav mainījies. Pat ja būs plānots vienas nakts sakars - sievietei viss jādara vīrieša labā. Nemaz nerunājot par to, ka divas paaudzes nesaprot, kā uzbudinās sieviete. Vīrietis pats vēl neko nav izdarījis, nav pat pateicis iesākumam desmit komplimentus, lai vispār sāktu iedarbināt sievietes smadzenes sākt pievērst uzmanību potenciālā seksa virzienā, kad jau raksta: "kā tev patīk mīlas prieki - ar vai bez prezervatīva?"
Nu, nopietni? Šāds bezatbildīgs jautājums?! Es par nesaslimšanu, tāpēc pacietīgi rakstu pretī - jānodod C19 tests un uz visām STS slimībām, būs negatīvi rezultāti, var domāt par seksu, bet man tāpat būs jāzina visi tavi personas dati, jo, ja man pēc akta būs iestājusies grūtniecība - maksāsi alimentus. Uzreiz vīrietim es nepatīku.
Vīriešu pasaulē tikai vīriešiem ir vērtība, nevis sievietei. Un, ja tev sabiedrība iedod tādu vērtību, kurā tu esi kā Dievs, tikai atnāc un parādies un pār visiem nāk viņa svētība un visi viņu grib, tad šādā sistēmā par sekām vienmēr dārgāk maksās sieviete nekā vīrietis. Un es tā negribu. Neesmu ar mieru. Skaidrs, ka vīriešiem nepatīk manas prasības. Atrast vīrieti ar modernu domāšanu, kurā viņš ir pieņēmis, ka sieviete ir vērtība, ne tikai viņš, ir ļoti sarežģīti. Pasaulē vēsturiski vidusdaļa starp prostitūtu un pastāvīgu draudzeni jeb sievu nav pastāvējusi. Vīrieši sievieti, kura grib pastāvīgu seksu, bet negrib klasisku kopdzīvi, kurā vīrietis privatizē sievieti, uztver kā bezmaksas prostitūtu. Viņi nesaprot, ka sieviete var gribēt nebūt prostitūta, var mīlēt cilvēku bez kopīpašuma, čību padošanas un 48 stundu kopā būšanas. Es savā dzīvē gribētu vīrieti Baudai un Priekam, kaisles emocijām, brīvībai, seksam, sarunām, piedzīvojumiem, un tas vienojoties, kad abiem ir laiks kopīgumam, nevis tā, ka obligāti kaut kam ir jābūt. Kur būtu manas sievietes dzīves laime ieiet attiecībās, kurās es viņam piederu, ja mana alga ir 1000 eiro un viņa alga ir 1000 eiro. Kur tur ir ieguvums gribēt piederēt un pakļaut sevi pienākumiem, kādi neeksistē, esot vienatnē?
Latvijā paši vīrieši lieliski zina, ka nav bagāti un, ja nav bagātības, var attīstīt radošumu, lauzt vecas uzvedības un audzināšanas shēmas. Var dot sievietei labāko, nevis domāt, ka paši ir super vērtības un viņiem pienākas.. Var atmest domu, ka sievietes pret viņiem izturēsies kā mammas- visu viņiem piedos, visu labāko viņiem iedos, sauks par saulestariņiem un nezin kā ucinās un bužinās. Nu, cik var neredzēt vīriešu sūdainumu. Tikai tad, kad tas būs ieraudzīts, varēs to mainīt.
P.S. Ikdienas novērojumi manā Instagram kontā: @resna_barbija. Iesaki savas dzimtas vīriešiem. Un drīzumā arī labāk attīstīšu TikTok resno bārbiju. 
Resnās Bārbijas Skaistums 100! 👑
14. mar. 2021,
1 komentārs
- "Izskatās, ka mēs nespēsim mijiedarboties. Es netaisos vienatnē piestrādāt pie emocionālās labsajūtas, lai būtu prieks iepazīties. Tu to nedari, tad es arī nē. Un satuvināšanās nav iespējama."
+ "Ai, labi. Viss. Beidzas šeit. Es negribu neko risināt. Nesanāca."
Tāds svinīgs bloga ierakstu cipars, bet joprojām man vīrieši neko labu neraksta, un nesanāk sirsnīgas un tuvas savstarpējās attiecības. Esmu uzrunājusi plašāko vīriešu auditoriju, sākot no tiem, kuriem ir doktora grāds kādā no nozarēm un beidzot ar divdesmit trīsgadniekiem, kas vēl ir sevis meklējumos un pārstāv jauno paaudzi. Katram no vīriešiem bija sava ideja par to, ko viņš vēlas no sievietes un kuru es nevarēju zināt, ja man to neizstāsta. Un katram no šiem vīriešiem bija kas kopīgs, ar ko man nebija nekāda sakara. Visi manis satiktie vīrieši jau iepazīšanās sākuma procesā neiedarbojās labvēlīgi un neizraisīja patīkamas sajūtas, nevarēja dialogā uzturēt labsajūtas saikni. Kāpēc? Tāpēc, ka katrs no viņiem pats sevī bija slikts. Sūdīgs pats savās iekšējās sajūtās. Un neko labu sievietei viņi iedot nevarēja, jo paši ir nelaimīgi cilvēki. Viss viņiem ir slikti - paši, apkārtējie, notikumi un es.
Un man nav viņiem jāpalīdz.
Secinājums - mans libido ir mērķēts uz nelaimīgu vīrieti un manai psihei būtu jāmaina libido uz laimīgu vīrieti. Redzēsim kā un kad man tas sanāks. Bet pagaidām es piedzīvoju citas lietas. Nesen atskanēja zvans no 360tv. Esot ieplānojuši jaunu raidījumu, kuram iecerēti četri vadītāji, un vai es negribot būt viena no viņiem. Pēc sīkākas iztaujāšanas sapratu, ka šis projekts nav domāts man, jo iecerēts "dzeltens" un vulgārs.
Kāds dzīves ieguvums man varētu būt no dalības rupjā un banālā televīzijas raidījumā - nekāds.
Tikai nodomāju, ka esmu pamanīta un, ja tā, tad nebūs šis projekts, būs cits. Meklēs vēl vai arī, ja gribēšu, ar laiku pati izveidošu savu raidījumu. Man būtu interesanti atklāt jaunas zināšanas. Piemēram, paldies radio NABA meitenēm, kuras mani uzaicināja sarunai podkāstam - Svešķermenis, kurš gaisā iešot aprīlī. Runājām par sevis uzlabošanu un tādu galējību, kurā tu sevi pilnībā pārveido, lai būtu vienāda ar tūkstošiem citu sieviešu. Tas ir drausmīgi!
Aizdomājos, ka katrs var piedzimt neadekvātiem vecākiem, kuri bērnā veicina un audzina šo sevis nenovērtēšanu, ēšanas traucējumus utt. Mana ideja sarunas laikā bija tāda, ka vecāki nav cilvēka kontrolē un, ka sabiedrībai- skolotājiem, masu medijiem būtu jābūt tādiem, lai bērnam sniegtu konstruktīvu atbalstu, kuru viņam nevar sniegt viņa vecāki. Bet pēc podkāsta sarunas, ejot cauri parkam, sapratu, ka tie "nepareizie" vecāki arī ir daļa no sabiedrības un tāpēc arī sabiedrība nevar būt pareiza, veselīga.. un tas arī ir drausmīgi. Man pagaidām nav padoma, kas un kā būtu jādara, lai tā nebūtu. Jums ir padoms?
Resnās Bārbijas Skaistums 99. 👑
1. mar. 2021,
2 komentāri
"Vēsture ir pilna ar kļūdām. Spriežot pēc līdzšinējās rīcības un pašreizējām vērtībām, jānāk pie slēdziena, ka mēs centīsimies, mēs mēģināsim iegūt laimi, dievišķas īpašības un nemirstību - pat, tad, ja šajā skrējienā iesim bojā." // J.N. Harari "Homo Deus."
Ceļā uz Kuldīgas Kalnciema rezidenci klausījos iegādātās psihoterapeita publiskās lekcijas, kurās viņš skarbi, bet patiesi nosauc tikai divus iemeslus, kāpēc cilvēks savā dzīvē dara to, ko viņš negrib darīt. Tikai divi iemesli! Pirmais iemesls - jūs esat atkarīgs naudas dēļ. Otrais - jūs sevi nemīlat un tāpēc ir svarīgi, ka jūs mīl viņi - tie citi cilvēki. Vairāk iemeslu dzīvē nepastāv, kāpēc cilvēks tieši šodien nedzīvo un nedara ko un kā viņš grib. Tikai šie divi šķēršļi un viss.
Atverot Kuldīgas Kalnciema rezidences ārdurvis, es jutu mīlestību pret sevi. Es sev biju iedevusi tik daudz - divus stāvus vienatnei ar četrām guļamistabām, virtuvi, dārzu un divām vannasistabām. Un man vairākas dienas nebija jābrauc atpakaļ uz Rīgu. Noskatījos pēdējās Ozark seriāla sērijas. Tēlu psiholoģiskie portreti apbrīnojami precīzi izstrādāti. Ģeniāli sanācis jaunas sievietes tēls, kurai daba piedzimstot bija devusi asu prātu un visas iespējas to izmantojot labprātīgi sakārtot savu dzīvi, bet viņa to nedarīja, jo pati neizkritizēja sevī, ka ir emocionāli līdzatkarīga no sava tēva - alkoholiķa, rūdīta cietumnieka. Latvijā šādu sieviešu ir ļoti daudz. Kuras, neizmainot sevī emocionālo līdzatkarību no kāda destruktīva ģimenes locekļa, nevar savu dzīvi iegrozīt pilnīgi nekādā labklājībā.
Pēc seriāla uzsildīju lazanjas gabaliņu, šķīvim pievienoju dakšu un tad kopā ar žurnāliem novietoju uz vannas malas un pati ielocījos vannā. Patīkami. Lasot žurnālus uzzināju, ka psiholoģe Kristīne Balode katru rītu flirtē ar vīru. Domāju, ka kaut ko samelojusi.. Tālāk - latviešu supermodele Ieva Lagūna Covid-19 ierobežojumu dēļ nevar izšķirties ar vīru, kas nenes mamutu mājās. Raudu..
Hermanis izmanto savus bērnus kā darbaspēku un ar sievu esot super kaisle, bet tā neesot enerģijas un tādas sievietes kā es, kas uzskata, ka nav līdzvērtības starp sievieti un vīrieti ir bez intelektuālas. Atkal raudu.., bet tas no viņa portreta foto. Bet es nebūtu tik ātri raudājusi, ja būtu zinājusi, ka nākamajā žurnālā būs intervija ar rakstnieci Noru Ikstenu, kurā viņa atrāda savu psiholoģisko portretu kā cilvēks, kurš ir neirotiķis, iekšēji mazvērtīgs, jo viņa galvenās jūtas ir apvainojums un pazemojums. Vienpadsmit gadus vīrietim gatavojusi ēst, tīrījusi un mazgājusi, gādājusi par suni, māju, naudu, lai var dzīvot un apceļot pasauli, lai arī vīrietim bija paticis dzert vīnu un kļūt agresīvam. Un tad viņš viņu krāpis ar citu sievieti..
Bet tagad viņai ir jauns draugs - Jans no Norvēģijas. Un esot ļoti labi, ka viņš neprot gatavot, jo, ja viņai būtu vīrietis, kurš gatavo - nu nē!!! Viņa negribētu, ka viņas virtuvē rīkojas kāds cits.
Mjā, te jau vairs raudāt negribās, bet gribas steidzīgi uzzināt, kas pie velna Latvijā ir ieinteresēts popularizēt sievietes - upures, kuras labprātīgi no daudz kā atsakās un vienā momentā pārvēršas varmākās, bet pašas tēlo, ka neko nezina..
Un interesantākam dienas noslēgumam man uzrakstīja vairāki cilvēki vienlaicīgi, ka Artūrs Mednis savās virtuālajās maksas lekcijās rāda prezentācijas minot Daiļotavas reklāmas kā sliktas, bet, vecītim, vienkārši ir vecas prezentācijas, jo Miera ielā Daiļotavas jau nav trešo gadu. Un tāds Artūrs Mednis ar savu mediju aģentūru Daiļotavai nav vajadzīgs un iespējams arī citiem nav vajadzīgs.. Ja, nu, vienīgi tādiem cilvēkiem kā Katrīna Sauliete, kurai nepieciešams ievilināt cilvēkus tīkla mārketingā, lai pārdotu vienveidīgas garšas, apšaubāmas kvalitātes, dārgas uztura piedevas, lai izvilinātu pēc iespējas vairāk naudas no tiem, kam tās nav daudz.. Piekrītu šādai lietai man nav talanta, tur vajag gudrākus cilvēkus.
Es skaidri apzinos, ka iespēju dabūt skaistu ādu novecojot nav nemazs tik daudz, tāpat kā nav daudz tehniku ar kurām var mentāli sakārtot cilvēka prātu. Vairāk iespēju ir meliem. Tas gan!
Resnās Bārbijas Skaistums 98. 🔥
12. feb. 2021,
3 komentāri
Nemīlestība starp sievieti un vīrieti ir bezgalīgi atlikts akts. Šķiršanās nozīmē dzīvot šīs robežas apziņā - nepieskarties! Tā es rakstu savā jaunajā romānā "Galva".
Tāpat kā to, ka jebkuru vīrieti var padarīt skaistāku, iezīmējot viņa skropstu līniju ar acu zīmuli. Zīmējot ar zīmuli līniju tieši skropstās, visu, kas pārkrāsojas pāri - notīrot.
Cik bieži šādu iespēju, spilgtināt savu vizuālo tēlu, izmanto vīrieši nākot uz pirmo randiņu? Droši vien tikai retais vieninieks un es vēl tādu vīrieti neesmu satikusi. Tāpat kā neesmu satikusi vīrieti, kurš adekvāti reaģētu uz manu atbildi par manu hobiju, ka man tas ir - domāt. Man patīk domāt un šis blogs ir tam pierādījums. Un nepiekrītu uzskatam, ka domāšanas process būtu kaut kas neaktīvs, salīdzinot ar citiem hobiju veidiem. Ir taču tik interesanti izvēlēties tēmu, par kuru veidot savus spriedumus un secinājumus, būt aktīvos uzskatos par to, kur tikko virzīji savas domas, prātoji, raizējies..
Šī bloga tēma būs Jaunais gads. Un sākšu ar to, ka es daudz ko nesasniedzu aizgājušajā gadā, man nebija desmit tūkstošu tuvības brīžu ar vīriešiem, nenopelnīju miljonus, neuztaisīju pasaules pieprasītākās rakstnieces karjeru un tāpat arī daudz citu cilvēku aizgājušajā gadā- nenotievēja, neapprecējās, neizšķīrās, neuzcēla māju, nepiedzemdēja bērnu, nenopirka jaunu mašīnu utt. Jautājums- ja jau man un citiem cilvēkiem ir tik daudz nesasniegtu lietu, tad varbūt cilvēku dzīvēs vispār ir nevajadzīgi izvirzīt mērķus?
Vai obligāti, lai justos nodzīvojusi savu labāko dzīvi, ir jānonāk pie notievēšanas un jānokļūst dzemdību nodaļā?
No psiholoģijas zinātnes viedokļa visi cilvēki savā reālajā darbībā gandrīz vienmēr funkcionē piespiedu "izvēles" apstākļos. Vienalga, vai cilvēks ir miljardieris, priekšnieka vietniece, auto daļu pārdevējs, mīlēts vai nemīlēts. Un katra cilvēka lielākās dzīves grūtības ir viņš pats sev. Dzīves piespēlētās izvēles iespējas cilvēks apsver, analizē, izskaistina vai noniecina. Tātad sasniegumi, vai pretēji - mērķu nesasniegšana, nav nekas ārējs. Cilvēks pirmām kārtām konfliktē pats ar sevi - iekšēji.
Piemēram, sievietes ar zemu pašapziņu uzskata, ka viņas citi cilvēki mīlētu vairāk un visas dzīves notikumu grūtības un nelaimes atkāptos, ja viņas būtu slaidākas vai pavisam tievas. Turklāt, ja būtu izdevies notievēt, tad vīriešu mīlestība pret viņām būtu daudz vairāk pelnīta nekā tad, ja sievieti mīlētu ne tik tievu, cik viņa pati uzskatītu par pareizu tādai būt. Tā veidojas jauns puritānisks kults- dodiet, lūdzu, man to "afigeno" uztura bagātinātāju pa 300 eiro, kuru lietojot var notievēt un nepiepūlēties. Kā vecāki izaudzina tūkstošiem un tūkstošiem meiteņu ar zemu pašvērtējumu, man nav skaidrs. Kamēr zēniem izdodas to ieaudzināt daudz augstāku.
Mērķis pats par sevi vienmēr paredz tikai divas iespējas- jā vai nē. Sasniedzi vai nesasniedzi. Bet dzīve ir daudz vairāk par sasniegt vai nesasniegt, par balts un melns.
Ja man uz šo brīdi ir jāatrisina visas dzīves problēmas pašai, es nejūtos kā apstākļu vai attiecību upuris, jo es to uztveru kā pašas izvēli. Es tagad izvēlos atrisināt visas problēmas pastāvīgi! Un šī attieksme dod brīvības sajūtu, kas ir īsts kaifs.
Psihoterapijas iespaidā es vairs neuzstādu nekādus mērķus. Un to darot, es vairs nedomāju par to, ko neuzspēju, nepavilku, neizdarīju, nenopelnīju.Esmu Ingrīda, kura aizvien vairāk iemācās dzīvot. Un to arī nozīmē mīlestība pret sevi. Tu dzīves situācijās izvēlies sevi nevis labu attieksmi no citiem pret sevi. Piemēram, es neizvēlos reklamēt Reparative ar metodēm, kas izmanto cilvēku ievainojamību - viņu zemo pašapziņu vai neizglītotību. Es izvēlos nenolīgt cilvēkus, kuri neprastu izlasīt tādu vārdu savienojumu kā vaccinium corymbosum. Bet dabīgi spētu uzrunāt to sabiedrības daļu, kuri tic brīnumtabletei un ikdienas sarunas valodā lieto tādus vārdus kā afigeķ, bļin utt., spējot šai sabiedrības daļai pārdot jebko. Pētot nolīkstamo influenceru sarakstus, man pat radās ideja, ka vajadzētu ieteikt ministru kabinetam, lai veicinātu labprātīgu pilsoņu vakcinēšanos pret C19, ieguldīt dažus miljonus eiro influenceros, kas spēj nodrošināt saturu- jo stulbāk, jo labāk, un tad šie influenceri savos storijos varētu likt atsauksmes par vakcīnu: Es "hujeju" cik labs! Gribu arī otro devu!"
Cik bieži jūs darāt to, ko no jums gaida?
Resnās Bārbijas Skaistums 97. 👑
29. dec. 2020,
1 komentārs
- "Bāc, Ingrīda, kādam tie jaunie puikas ir jāmāca! Man vispār ilgus gadus nebija ne jausmas ne par mēnešreizēm, ne par to, kādas vēl sievietēm ir problēmas, jo tas neskāra manu dzīvi. Mani vecāki ne vārda nestāstīja. Un lielākajai daļai citu puišu tāpat. Turklāt mani vecāki vēl ir daudz darījuši salīdzinot ar citiem. Vismaz esmu ķīmijas doktorantūrā.
Redzi, Ingrīda, tu esi gudra un inteliģenta, bet tev nav bērnu. Bet tiem, kas klubos piedzeras vai kas dumji un strādā mazkvalificētus darbus, ir divi bērni. Un tad arī saproti, kā tas notiek, kur rodas sabiedrības vairākums. Es biju skolotājs 3 gadus. Neviens vecāks pat nemēģināja ar mani sazināties par bērnu problēmām ķīmijā."
* * * * *
Skype konsultācijā ar terapeitu centos savas dzīves patiesību atsegt līdz galam. Manā psihē ir iestājies pagrimums, tāds kā pasliktinājums, jo es atkal domāju par Rūdolfu, Jāni no Kanādas, ķīmiķi Jēkabu un tad vēl man ik pa laikam raksta vīrieši, kuri grib iepazīties. Un raksta aptuveni šādi:
- Labrīt! Kā Tev klājas?
Es atbildu: Paldies, labi. Tikko no vingrošanas pie fizioterapeita. Interesanti, ka gribi iepazīties.
Vinš: Interesanti gan. Tu negribi?
Es: Ir interese, tāpēc jau rakstu.
Viņš: Man 25. Vienai naktij negribu, bet attiecības arī nav tā, ka meklēju. Nejūtu, ka to izdarīšu.
Visu saraksti nolasu dakterim un saku, ka nesaprotu, kāpēc tāds jaunietis sāk "lekties"?! Viņš taču būtu varējis man atklāti un skaisti man pateikt, ka es viņu valdzinu, bet ka viņam nav tik liels kapitāls, lai varētu mani precēt vai parūpēties par to, kas varētu mani iepriecināt, bet tā vietā viņš varētu man dot tādu dzīves kvalitātes resursu kā dzimumdzīvi - tieši tādu, kādu es to gribu.
Dakteris centās man skaidrot, ka šis vīrietis par mani nesmējās. Vienkārši viņš nemāk darīt tā, kā man patiktu, bet vienkārši reaģē ar savu stratēģiju, kas ir tikai viņa un tā nav pārāk gudra un ir tāda kāda ir.. Savā būtībā vīrieši esot bailīgi un tad, nu, viņi tā uzmanīgi taustās, jo pilnīgi melot arī negrib un negrib arī atteikumu.
Nonācu sarunā ar ārstu pie secinājuma, ka man ir bezjēdzīgi dusmoties uz šādiem vīriešiem, kas it kā no "pārākas", "augstākas" pozīcijas man redzot piedāvās satikties, nevis ieinteresēs mani to gribēt darīt – iepazīties. Jo šāda attieksme ir cilvēkiem tūkstošgadēs iemācīta lieta, un neviens jau nezina, ka es gaidu no vīrieša līdzvērtību nevis patoloģisku pašmīlu. Turklāt tikpat negudri tādi vīrieši izturas arī pret citām sievietēm. Tas nav nekas tāds personīgi vērsts pret mani. Un, atgriežoties pie mana regresa domāšanā, tagad visai pasaulei tāda ir saistībā ar covid-19 vīrusa nāvejošas saslimšanas draudiem. Pasmejos, lai nu kas, bet es izdzīvošu, jo mans tēvs ir alkohola atkarīgais un es esmu iemācījusies izdzīvot. Māku to darīt ar mazumu. Plus man ir sēnes mežā un zivis ezerā, turklāt ekonomika pēc covid-19 atkopsies ātri. Pēc otrā pasaules kara bija neticams uzrāviens pateicoties tam, ka rūpniecībā ieviesa tikai jaunākās tehnoloģijas, tagad arī noteikti būs līdzīgi, kāds baiss uzrāviens mākslīgā intelekta ziņā, bet kā tas īsti atsauksies cilvēkam - neviens nezina. Iespējams, operēs tikai roboti ķirurgi, kuri nekad nepiekusīs un mākslīgais intelekts izies ārpus cilvēka apziņas iespējām. Gaidīšu, kas notiks. Un, protams, man nav nekādas jēgas sapņot par tādiem brūtgāniem, par kuriem ir skaidrs, ka viņi man naudu neiedos. Nekad. Jo viņi paši sev nevar radīt materiālas vērtības, tad no kā viņi varētu kaut ko dot, ja pašiem nav.
Bez kopdzīves ar otru cilvēku visa mūža garumā cilvēks mierīgi var iztikt. Nav obligāti jābūt. Ja šādu attiecību nav, cilvēks par to satraucas tikai vienā gadījumā, ja viņa paša iekšējā dialoga balss saka, ka tas nav normāli, jo citiem ir, bet tev nav. Kā tas var būt, ka man nav?! Cilvēka sociālā bāze ir ļoti spēcīga. Un maksimāli, ko es varēšu jebkad panākt savā psihē, ir tas, ka es varēšu labi justies situācijā, kurā es dzīvoju. Un, ka mani neiespaidotu apkārtējo nosacījumi, kuri man teiktu, ka tāda situācija, kurā es dzīvoju, nav pareiza. Piemēram, man nav miljons eiro, nav stabila partnera, nav bērnu, tas ir slikti, tas ir nepareizi, tā nedrīkst būt. Nav un viss. Var dzīvot un labi dzīvot arī bez tādām vērtībām kā stabils partneris, bērni, miljoni utt.
Nepatīk man tie vīrieši, nav tik skaisti kā man patiktu – neņemšu. Nemīlēšu un nedzemdēšu no viņiem nesmukus bērnus. Savā galvā man jāpanāk, lai tas mani nesāpina. Jo, ja es pati uzskatīšu, ka tas ir nepareizi, tas mani sāpinās, tas man radīs trauksmi un nepatiku. Ciešanas! Bet nekam tādam cilvēka dzīvē nav jābūt. Vajag domāšanā interpretācijas momentu, ka var sev pateikt; var dzīvot citādāk.
Laimīgs cilvēks nevar izjust sāpes ne fiziskas, ne garīgas. Otras dzīves iespējas man nebūs. Dzīves kvalitāte ir pamatu pamats.
Es esmu sieviete – prāta, spēka, skaistuma un neatkarības apvienojums. Viss sliktais jau ar mani ir noticis un tas bija vakar.
Veiksmīgu un izdevušos Jauno gadu, viss sliktais ir jau noticis un tas bija vakar!
Resnās Bārbijas Skaistums 96. 💛
9. dec. 2020,
1 komentārs
- "Vai Tu esi apguvis runas mākslu, lasījis daudz grāmatu, lai varētu izveikt sievietei nepieciešamo akta priekšspēli ar vārdiem? Lai viņai būtu emocionāls prieks tuvībai?
Viņš: "Es nezināju, ka jāprot runāt un vai tad vispār ir tādi vīrieši, kuri saka vairākus komplimentus dienā?! Es domāju, ka nav. Un mūsdienās jau šķiet, ka tie komplimenti nav svarīgi un vispār reizi mēnesī, kaut ko var pateikt. Tagad daudzām sievietēm ir svarīga nauda. Un vīrietis mazliet paciešams. Abiem ir jācenšas gultā. Man nav speciāli jālasa grāmatas, lai gribētu kādai izpatikt."
* * *
Sēžot mašīnā un gaidot mammu no ārsta vizītes Liepājas poliklīnikā, sarakstījos ar jaunu vīrieti. Vai viņa domāšanas veids ir piemērots manējam. Nē. Un man neradās motivācija ar viņu satikties. Aizdomājos, ka viņš pieder pie tiem 50% puišu, kuri izauguši dzīvoklī kopā ar mammu, bez tēva. Jo mamma bijusi vardarbīga un dzemdējusi bērnu, lai gan vīrietis, bērna tēvs ir skaidri pateicis, ka nemīl sievieti un kā seksa sekas nesagaida - bērnus. Šādu sieviešu ir tik daudz.. Kas kā trakas raud un dzenas pakaļ vīriešiem, kuri viņas nemīl un par katru cenu grib dzemdēt no viņiem. Nekad nebalsošu par Nacionālo apvienību un Tēvzemiešiem, jo pateicoties šīs partijas un vēl "Saskaņas" paktam Latvijā 5-10 gadus nemāca dzimumaudzināšanu. Tas ir vājprāts un tam pilsoņu dzīvēs ir sekas, šai psiholoģiskai neizglītotībai.
Vairāku gadu psihoterapijas seansos esmu iepazinusi pati sevi, savas vajadzības, domāšanu, savas rīcības motīvus un ātri spēju noteikt otra cilvēka psiholoģisko tipu, viņa vājās un stiprās puses un vai es ar otra cilvēka "tarakāniem" jutīšos absolūtā komfortā vai nē.
Dzīve ir lieliski dzīvojama, ja Tev ir spēja nesatikties ar cilvēkiem, ar kuriem nav jāsatiekas. Kuri nav jāmīl un kuri nav jāciena. Un realitātē Latvijā bieži ir jādistancējas un jāpārtrauc visi kontakti ar radiniekiem un tuviem cilvēkiem, kuri kļūst emocionāli nelabvēlīgi priekš tevis. Nezinu kādu iemeslu dēļ cilvēkiem ir grūti saprast šādas situācijas un rīkoties. It kā mēs nedzīvojam viduslaikos, bet skatoties LTV ziņu dienesta sižetus par vardarbības tēmu, tad var saprast, ka viduslaiki eksistē kolektīvajā domāšanā. It kā cilvēki tīšuprāt izvēlas palikt neziņā par mūsu sabiedrības darbošanās principiem, ko paši spēlējam. Katrs trešais pasaules iedzīvotājs ies bojā nelaimes gadījumā, izdarīs pašnāvību vai tiks noslepkavots. Psiholoģijas zinātnē daudz jautājumu pētījumi sākušies jau 1937. gadā un turpinās mūsdienās. Nemainīgs lielums paliek kolektīvās ilūzijas par sevi un šo pasauli. Pasaule nav labi pārvaldāma un labdabīga. Nekādā ziņā!!!
Pasmaidu, kad noskatos jauno Pāļa Bazara sarunu ar Andri Buli, kurā arī apspriesta vardarbības tēma: latviešu vecis iet uz darbu, viņš rukā, viņš pelna naudu, sieva arī, protams, iet strādāt, bet potenciāli algas samaksa lielāka ir vīrietim. Attiecīgi vīrietis atnāk mājās noguris, bērni, netiek pie hokeja, sieva pārmet par kādu neizdarītu darbu. Vīrietis ciešās. Paiet mēneši, gads, otrajā kopdzīves gadā viņa atnākot mājās viņam, kaut ko nejauši pasaka - tu atkal neesi izdarījis to un to. Viņš sit! Tas nav attaisnojums. Mēs neattaisnojam..
Skatījos uz šiem diviem, pieaugušajiem vīriešiem sava telefona ekrānā un sapratu, ka šie vīrieši savā domāšanā, ne tikai nav ģēniji, bet pat nav talantīgi..
Neredz, kur ir viņu domāšanas kļūda. Uzminiet kur?!
Arī LTV ziņu dienesta kontekstā vardarbību ietiepīgi apskata tikai un vienīgi ģimenes psiholoģijas ietvaros. Kaut gan tieši vardarbība nosaka politikas un sabiedriskās dzīves struktūras. Tieši vardarbība vīrietim pret vīrieti būtu jāizceļ kā politiski un valstiski ļoti nozīmīgā problēma, kuras sakne ir vīriešu psiholoģiskā vajadzība pēc hierarhijas. Kamēr šī vardarbība vīrietim pret vīrieti būs morāli, politiski un psihoemocionāli atbalstīta nekas pasaulē nemainīsies.
Kāpēc vīrieši nemīl sievietes par spējām un sasniegumiem, bet grib apbrīnot par kaut kādu mistisku izskatu, kas ir neloģiski un paši apgalvo, ka ir saprātīgais dzimums atšķirībā no sieviešu dzimuma, padomājiet, kādēļ tas tā ir..
Vardarbība ģimenē ir aisberga mazākā daļa, kuru ļoti vienkārši var atrisināt. Jo brīvākas sievietes savā domāšanā, jo pašapzinīgākas, jo vairāk iemācās nopelnīt naudu, jo mazāka līdzatkarība, jo mazāk tiek dzemdēti bērni no vīriešiem, kuriem šķiršanās gadījumā nevar uzticēt audzināt bērnus. Tas nav obligāti jādara pašai. Bērnus būtu jāvar uzticēt arī tēvam. Ja visa mūža laikā sieviete nesatiek vīrieti, ar kuru varētu kopdzīvē justies absolūti komfortabli, tad jāsaprot, ka tas ir tikai normāli, ja tā notiek. Un nav jānožēlo iedomātas ģimenes un bērnu neesamība.
Kādā no psiholoģijas pētījumiem, kurā piedalījās 145 vidusskolnieces, puse no viņām izteica cerību, ka tūliņ pēc skolas beigšanas apprecēs turīgu vīru un dzīvos laimīgi līdz mūža beigām. Otra puse cerēja, ka līdz divdesmit piecu gadu vecumam jau būs dabūjušas labi apmaksātu, prestižu darbu. Neviena no viņām nespēja novērtēt patiesās izredzes. Īstenībā šīs valsts attiecīgajā reģionā tikai četrām no desmit respondentēm bija reāla cerība nākotnē nopelnīt algu, kas pārsniedz nabadzības līmeni, tikai trim no 10 pabeigt augstskolu, katrām četrām no 10 bija jākļūst par šķirtenēm vai atraitnēm.
Meitenes beidziet ticēt pasakām un citiem cilvēkiem. Ticiet sev un tas ir labākais, kas ar jums var notikt. Neviens cits otra cilvēka labā neko nedarīs tik labi, cik pats cilvēks var to pats. Tas nenozīmē, ka pašai jābūt vardarbīgai. Es savā dzīvē esmu bijusi lieciniece dažādām vardarbības izpausmēm, šos notikumus esmu aprakstījusi iepriekšējos blogu ierakstos. Visbiežāk mani cilvēki ir gribējuši aizskart emocionāli. Stāstot, ka es esmu Neglīta un tamlīdzīgas lietas. Bet es ar fotogrāfu Emīlu pierādu pilnīgi pretēji- esmu pat ļoti skaista! Kā vispār var iedomāties mani apvainot par, kaut ko tādu. Jūs, ko, galīgi muļķi un muļķes?! Hahaha
Resnās Bārbijas Skaistums 95. 👑
23. nov. 2020,
1 komentārs
- Viņam ir savi principi un standarti. Viņam būšot tāda meitene, kādu viņš gribēšot. Ja nebūšot, tad labāk būšot viens. Nu, vēl jaunības maksimālisms. Un viņam nepatīk par viņu vecākas.. Bet tas tā. Tāpat nē! Nekādā gadījumā!!! Viņš ir mans puika. Un, vispār domāju, ka es pats sūdīgi neizskatos.
* * *
Tā arī nesaprotu, kādu iemeslu dēļ vēl joprojām brīvā seksualitāte strādā tikai vīriešu labā?! Jums uz to ir atbilde? Man nav.
Pajautāju bijušajam mīļākajam viņa deviņpadsmitgadīgā dēla mobilā telefonu numuru. Izaudzis, skaists vīrietis, kurš ne cik nelīdzinās savam tēvam, un man viņš ir iepaticies. Par viņa tēvu gan es neko negribu zināt, viņš ir manas dzīves vēsture kā tāda literatūras sastāvdaļa un, kas tur tāds, ja man patīk viņa dēls?!
Esmu fascinējoša, un noteikti šo jaunieti varētu ieinteresēt attapties pieredzējušas sievietes radītā seksa sajūtu virpulī. Kā tad aktrises Zeltiņas meita varēja apprecēt sava tēva draugu. Tātad meitene bija izaudzināta ar ideju, ka var būt laimīga kopā esot ar vecāku vīrieti.. Bet mans bijušais mīļākais nav bijis spējīgs izvērst savam puikam šādu audzināšanas veidu, lai jaunajam vīrietim patiktu vecākas sievietes. Kauns! Es no viņa negaidīju tamlīdzīgu realitāti, domāju labāk par viņu. Nu, nekas. Nāksies ar jauno vīrieti iepazīties ne tik tiešā veidā, lai gan tas ir nedaudz skumji..
Dzīvojot dzīvi jau bieži ir tādi pārdzīvojumi, kurus nevar izlabot vai uzlabot. Risinājuma nav. Bet šim ir risinājums. Tas jau ir nedaudz priecīgi.
Turpinot savu savrupo dzīvi Covid-19 aizliegumos, noskatījos Pāļa Bazara izlaiduma sēriju ar grupas Triānas parka solisti. Radās priekšstats, ka jaunā sieviete uz jautājumu - ar ko un kādā veidā nosakāma sievietes būtība, nevarētu atbildēt. Visticamāk cilvēks, kurai ātri un vienkārši risinājumi ir ļoti patīkami. Noteikti nezina par kukurūzas pārslu ražotāja Džona Hārvija Kelloga grāmatu "Onanēšanas ārstēšana un tās iedarbība," 1888. gadā, kurā Kellogs apraksta savas idejas par to, ka sievietes baudkāres mazināšanai lieliski der klitora iesmērēšana ar tīru karbolskābi. No solistes Agneses varēja dzirdēt, ka aborti - tas nav ok. Jā, domājot par to, kāpēc sieviete ir nonākusi šādā situācijā, ka tas ir jādara. Vērtība esot dzīvība. Cilvēks un viņa potenciāls. Nevarot iznīcināt to visu. Tā arī nesapratu, kas ir tas viss vērtīgais? Cilvēces potenciāls radīt seksa robotus, vai?! Un vispār Latvijā esot izmisušas sievietes. Bet pēc sarunas nesapratu, kādu iemeslu dēļ viņām būtu jābūt ar zaudētu spēju saprātīgi apsvērt realitāti un mērķtiecīgi rīkoties?! Uzrakstiet, kas liedz Latvijā sievietēm mērķtiecīgi rīkoties savas dzīves laikā?
Ja Kellogs māte būtu veikusi abortu, ko pasaule no tā būtu zaudējusi vai ieguvusi? Nebūtu veicināta pseidozinātne, piemēram. Tā kā mēs neviens nevaram izsvērt kā būtu, ja būtu, un ne vienmēr dzīvība ir kas "super" vērtīgs. Tā nav. Daba mierīgi atkoptos pēc cilvēces bojāejas, kokiem būtu labs mēslojums. Vai ar rīsiem. Kas to lai zina! Vēl no raidījuma sarunas satura aizķērās doma, ja sievietei nav sava viedokļa, tad kāds viedoklis viņai ir, vai vīrieša? Un kādēļ sievietei būt atbildīgai ir Norma, bet Vīrietis var būt bezatbildīgs, tā taču ir Norma.
Ko tieši lielais vairums vīriešu dzimuma pārstāvju tādu virsvērtīgu dara savās dzīvēs, lai varētu pievērt acis uz viņu bezatbildīgumu?!
Silti un mierīgi nosvinēju Latvijas valsts svētkus. Palasīju sen nepārlasītu vēstures grāmatu un aizdomājos, cik mūsdienās vīriešu būtu gatavi krist karā, ja būtu šāda nepieciešamība? Domāju, ka sievietēm būtu jāizdara šī lieta viņu vietā. Tas ir skaidrs.
Nākamajā dienā novēroju vienu celtniecības objektu, kur noteikti iekšstelpās strādājošiem vīriem neeksistē Covid-19 un autoservisā tas arī neeksistē.
Labi, ka es biju vasaras sezonā sagatavojusies, ka rudenī skaistumkopšanas nozari aizvērs darbam. Tad, nu, rakstu otro romānu un lieki neizeju no mājām. Ir laiks domāt.
Resnās Bārbijas Skaistums 94. 👑
2. nov. 2020,
Nav komentāru
Skeitborda treniņu pabeidzu ar trenera vārdiem: "Nākamajā treniņā jau es varēšu uzfilmēt, kā tu patstāvīgi kruīzē. Iemūžināsim tavu progresu."
Jutos gandarīta un priecīga. Man ir progress, jāāāāāā, tā ir! Un es trenējos tikai mēnesi un nekad iepriekš neesmu trenējusies dēļu līdzsvara sporta veidos. Katrs skeitborda treniņš liek man vairāk iesvīst nekā 6km skriešanas laiks.
Un šajā reizē pēc treniņa nedevos mājās vai uz darbu, bet gan uz Grand Poet viesnīcu ar spa. Jau agrāk gribēju izgulēties šajā pieczvaigžņu viesnīcā, bet atliku šo iedomu. Bet bija pienācis brīdis, kad šādu iespēju izmantoju. Patika! SPA kā SPA, bet Covid-19 ierobežojumi vakaru padarīja jauku, jo varēju vienatnē stundu darbināt džakuzi un atslābināties līdz nosalšanas sajūtai. Feini! Un, kad biju numura istabas gultā sasildījusies no atpūtas SPA, ar Wolt starpniecību uz numuru pasūtīju restorāna ēdienu - McDonalds. Neviens cits ēdiens nespētu būt labāks šajā situācijā. Sāku rakstīt šo bloga ierakstu un prātā nāca dramatiski ideju kāpinājumi - Resnas sievietes ir radītas smagam darbam, bet tievas - mīlestībai, jo man atkal viesnīcas halāts knapi derēja augumam un šī problēma jau ir divdesmitajā SPA viesnīcā, tātad sievietes ar 120cm gurnos reti atpūšas vai kā?!
Bet manu domāšanas procesu pārtrauca ziņa no messendžera: "Sveika, ko tu šovakar dari? Negribi satikties un šo to padarīt?"
Es: "Kas ir domāts ar šo to padarīt?.."
Cilvēks: "Nu, ar ko cilvēki nodarbojas divatā."
Ātri izslēdzu telefonu. Ārprāts, mani kā atrauga no Tinder ir sasniedzis kāds kompleksains vīrietis, kurš grib seksu, bet pat nezina un neizlasa nevienu grāmatu, kā uzbudināt sievieti. Nesaprotu, cik vēl ilgi masveidā vīriešu prātā nepāries partiarhālais stulbums, ka sekss ir domāts vīrieša prāta un ķermeņa vajadzībām. Tā nav. Man ir savas vajadzības, ja netiek pildītas, nav simtiem komplimentu, patīkama un droša, skaista vide utt, seksa nebūs. Kam man būtu vajadzīgas nepatikšanas nekā prieks?!
Mierīga dzīve vienatnē ir ļoti laba.
Ja nav seksa, par to nav jāskumst. Ir daudz citu patīkamu lietu, nekā piekrist jau no izejas punkta sūdīgam seksam. Fui!
Un, ja es vērtētu vīriešus tikpat primitīvi kā vīrieši sievietes, tad es vispār vīrieti kailu nebūtu redzējusi. Daba nav radījusi vīriešus estētiski patīkamus, tur vajag izdomu vai jūtas, lai teiktu: viņš ir skaists. Kā tad! Hahahaha! Un vairumam ir švakas prāta spējas, ja var nopietni ticēt, ka sieviete grib cept vīrietim pīrādziņus, mazgāt veļu, gludināt kreklus, apģērbties pēc viņa gaumes, vēl arī dzimumdzīvi pakārtot viņa vajadzībām, ne pašas un, ja iedos sievietei nedaudz naudas vai nopirks kādu automašīnu utt., tad viņa atslābināsies, izslēgs smadzenes un gūs baudu no tā, ko viņš grib, no viņa lēmumiem un problēmrisināšanas stila. Sasmējos šo domājot. Kārtīgi izsmējos. Un pēc tam sajutu, ka pasaules kārtībā tikai man kaut kas nepatīk, citām sievietēm, daudzām ir OK.
Un manī ir pamatīgi kaut kas mainījies, lai gan nav bijusi X diena, kurā būtu noticis kas neordināri spilgts. Bet man vairs nav laika nekam neinteresantam - cilvēkiem, grāmatām, filmām, sarunām. Satiekos tikai ar tiem cilvēkiem, kas mani ciena un mans plānotājs ir pilns ar darba plāniem un spēks ir manī tos pildīt. Ziemassvētku vakariņās esmu ieplānojusi melnos ikrus un es tiešām nesaprotu, no kura momenta es vairs nedomāju, ka esmu otršķirīga, nedomāju par resnumu vispār. Nav šādu domu un viss. Ja gribu uzvelku pieguļošus legingus un spīdīgu kleitu vai bikini peldkostīmu, vienkārši to daru un eju savās gaitās. Tā ir labsajūta būt sakārtotā jūtu stāvoklī ar sevis pašas izskatu un dvēseli.
Kā kļūt par dievieti? Pavisam vienkārši – es esmu dieviete, nevis kaut kas pretējs un viss. Tik vienkārši! Bet pa kuru laiku notika ar mani šis – tik vienkārši?!
Resnās Bārbijas Skaistums 93. 👑
26. okt. 2020,
Nav komentāru
Šis bloga ieraksts nav tapis jau no 7. septembra, un ne tāpēc, ka man nebūtu ko apdomāt, par ko uzrakstīt vai uztraukties, bet apzināti atstāju klusuma mierā šo sadaļu.
Man svarīgāka bija mamma, viņas operācija un kā sakārtot darba iespējas ar atbalstu viņas atveseļošanās periodā. Mana mamma ir superīga. Tas katrā ziņā ir viņas dzīves rezultāts.
Šajā laikā, kurā nerakstīju, bija notikusi tik blīva un plašu notikumu secība, ka man atliek tikai secināt- pēc psihoterapijas mans prāts paveic tādas darbības, lai es neiekristu dziļos un smagos emociju stāvokļos. Es psihiski neciešu, bet tā vietā vairāk rīkojos, lai risinātu problēmas, pārciešu un izturu grūtības. Noteikti esmu emocionāli pašregulācijas labklājībā. Joprojām nepatīk pilnīgas neskaidrības izjūta. Divas diennaktis manu mammu pēc operācijas nespēja atsāpināt. Un tas 21.gadsimtā?!!! Nopietni?!
Pirms šī fakta pieņēmu, ka ārsti ir profesionāli un jutīgi pret citu cilvēku vajadzībām un spēj veikt normālas darbības, sevišķi galveno slimnīcas uzdevumu- atsāpināt. Kļūdījos. Un nav atbildes, kas tas bija- cietsirdība, vienaldzība, pārāk daudz darba peļņas nolūkos vai viss kopā summējoties. Kaut kādas stigmas uz morfija pumpju pasūtīšanu un algologa algošanu pieaugušo terapijā?
Pirmo reizi saku, lielu Fui mediķiem. Pateicības nebūs.
Tikai doma par to, kā sintezēt fentanilu mājas apstākļos. Es arī novecoju un ar vecumu man viss pasliktināsies. Jāsagatavojas sevi atsāpināt vai pat eitanizēt cieņpilni, jo uz medicīnas sistēmu nevar paļauties- nebūs un viss.
Bet noteikti neesmu zaudējusi savas esības skaisto daļu. Noteikti nē.
Piedzīvoju divus pārsteigumus- pa ilgiem laikiem redzēju Kārli, romāna prototipa varoni un nākamajā dienā ziņu portālos bija ziņa, ka viņam jāiet cietumā uz 4 gadiem un 12 dienām un otrais pārsteigums- uz resna_barbija instagramma kontu atnāca piedāvājums stundu garai intervijai LTV1 rubrikai "Dzīvei nav melnraksta". Jautājumi bija interesanti un ceru, ka samontēs, lai saprastu manu vēstījumu par to, ka demokrātijā- brīvajā konkurencē dzīvs paliek stiprākais, ka mīlestība, sekss un bauda ir tikai tas, kas tie ir tieši tev personīgi un nevis tas, par ko citi tos uzskata. Un, cik brīvs un laimīgs ir cilvēks, tas tikai un vienīgi ir atkarīgs no tā, cik labi cilvēkam paša spēkiem izdodas atrisināt problēmas. Un kā vienā psihoterapijas grāmatā izlasīju, ka laulībām un partnerattiecībām ir viena un tā pati jēga: divatā tu spēj problēmas atrisināt labāk nekā vienatnē. Ja tas tā nenotiek, attiecības zaudē savu jēgu.
Man joprojām nav attiecību. Secinājumus izdariet paši.
Cītīgi rakstu otro romānu ar nosaukumu - GALVA.
Pirmais romāns drīz tirgosies ar jaunu titulvāku, kas vēl nav paspējis izlasīt!
Un prieku atrodu jaunā sporta veidā, trenējoties skeitbordā. Paldies talantīgajam Artim Amoliņam, kurš uzņemas mani virzīt resnākās un vecākās skeitbordistes titulam. Man patīk!
Skatāmies LTV1 Dzīvei nav melnraksta 27. vai 3. datumā un dalāmies komentāros ar saviem jaunumiem. Iespējams- es nezinu vēl daudz ko par dzīvi.
Resnās Bārbijas Skaistums 92. 👑
7. sep. 2020,
Nav komentāru
"Sveika! Tikko biju Antiaging institūtā. Man ir par 50% uzlabojumi sejas ādai un krunkām gada laikā. Visi rādītāji plusos. Uzrādīja vecumu kreisajai sejas pusei 41, labajai 39. Aizsūtīšu pēc brīža visas bildes no datorizmeklējuma. Paldies Tev! Tu esi brīnumdare!"
Sievieti pazīstu tikai divus mēnešus, jo tik ilgi es strādāju Daiļotavā ar viņas ādas kvalitāti. Šonedēļ viņai paliek piecdesmit gadu un domājot par viņu, man visa nedēļa aizritēja apzinoties sevis pašas spēku, cik nenovērtējama ir mana ilggadējā pieredze oscilatorās masāžas veikšanā, un cik tas ir nozīmīgi sieviešu ādas veselībai un izskatam. Miljoniem vērtais VC4 ar visu savu 4. dimensiju nevar to, ko es varu. Protams, bez manas kolēģes - dermatoģes Anetes Ezeriņas tas nebūtu iespējams.
Lepojos ar sevi par to, ka neesmu līdzatbildīga tam vājprātam, kas notiek skaistumkopšanas industrijā ar ļaunprātīgu filleru izmantošanu. Ne par velti ASV fillerus sākuši ievadīt ļoti precīzi, tikai ultraskaņas kontrolē.
Ne botokss, ne plazmas liftings, ne filleri, ne lāzerprocedūras, nepalīdzēs pretoties ādas novecošanās procesam. Tikai rūpīgi, visa mūža garumā uzturot mikrocirkulāciju ādā, var izvairīties no straujām ādas izskata pārmaiņām. Un es pati esmu tam labs piemērs. Četrdesmitviena gada vecumā mani jau skar ādas pārmaiņas, kas saistītas ar vispārēju organisma novecošanos, skar visus ādas slāņus - virsādu, pamatādu un zemādu, it sevišķi taukaudus. Tā kā sabrūk elastīgo šķiedru tīklojums, zūd arī ādas elastīgums un mainās tās struktūra. Man vēl to nevar redzēt, jo es zinu, ko un kā darīt, lai šie procesi tik ātri neizspaustos un tāpēc vēl varu iet uz randiņiem ar divdesmipiecgadniekiem. Un tas mani iedvesmo, pat, ja no malas izskatos nedaudz traka. Man ir vajadzība pēc jaunām idejām, kuru paudēji ir jauni vīrieši. Tas ir tik interesanti! Un forši, ka no manis nenovēršas vecuma cenzūras dēļ, jo mana āda izskatās labi, tik pat labi varētu teikt, ka man ir trīsdesmitviens un noticēs. Un kad mūsu sabiedrībā būs akceptēts pāris, kurā sieviete ir vecāka par 10-20 gadiem?
Resnās Bārbijas Skaistums 91. 👑
31. aug. 2020,
Nav komentāru
Nesaprotu, kāpēc mūsdienu cilvēki masveidā ir aizmirsuši par tādu lietu kā estētiskajām jūtām, kurām ir liela nozīme cilvēku dzīvē, jo tās veicina vispusīgu cilvēka attīstību un palīdz viņam pārveidot īstenību.
Kurš nozadzis vienu no svarīgākajiem audzināšanas uzdevumiem?
Bet manu domu izskliedēja Veselības inspekcijas inspektores zvans pie Daiļotavas durvīm. Nesasveicinājās, pauda tādu valdonību tā, it kā saruna mūsu divu starpā nedrīkstētu būt, jo tā jau būtu korupcija. Es teiktu, ka diezgan nepatīkama situācija, sevišķi, ja blakus telpā guļ kliente un gaida sejas masāžas turpināšanu. Visa komunikācija no inspektores puses tāda it kā mani mēģina notvert kā noziedzinieci, uzskriet virsū kādai manai kļūdai, lai manā ikdienas rīcībā būtu, kaut kas nosodāms un slikts. Bet viņa jau nezināja, ka es nemēdzu trīcēt kā gaiss svelmē pie mazākās stresa situācijas, jo man ir psihoterapijas skils. Masāža ar vibrāciju gan man patīk un tad jau es trīcu no labsajūtas, bet iebaidīt, lai es trīcētu, mani tik viegli nevar.
Inspektore apjuka, ka es visu izrādīju. Nebija, ko teikt. Izņemot to, ka es neesmu viņu sarakstos kā pakalpojumu sniedzējs, bet es varēju uzrādīt vēstuli, kurā pirms desmit gadiem esmu apstiprināta viņu sarakstā.
Aiznākošajā dienā man inspektore atnesa atzinumu no Veselības inspekcijas, ka mana kā speciālista un Daiļotavas darbība atbilst visiem Latvijas likumdošanas normatīvajiem aktiem un nav pat ieteikumu, kas man būtu jāuzlabo. Atvainojās, ka bijusi nepareiza informācija un viņu iestādes darbinieku kļūda. Pat viena otrai uz atvadām novēlējām veiksmīgu darbu un pateicām - "atā".
Es neesmu pret kontroli, bet, kad valsts iestāžu darbinieki būs apguvuši veiksmīgas komunikācijas prasmes? Un to, ka šīm visām institūcijām jāpalīdz strādāt uzņēmējam. Ja viņš, kaut ko nezina, tad jāinformē, lai uzzinātu un izpildītu. Kāpēc pret cilvēkiem jāizturas tik dīvaini?! It kā katram pilsonim nebūtu vērtības.
Šogad neatdevu savu balsi Rīgas domes vēlēšanās. Apnicis, ka to nevar izdarīt elektroniski un, otkārt, tā nav lielummānija, muļķība, ne lepnība, bet es sarakstos neredzēju vairākumā psihoemocionāli veselu cilvēku. Pēc desmit gadiem psihoterapijā, es protu atšķirt, kuri cilvēki tādi ir un kuri nav. Viss ar cilvēkiem ir diezgan slikti un pilnīgi nepareizi man teikt, ka nekur citur nav labāka sabiedrība. Nevienam neienāk prātā, ka tāda var būt mūsu sabiedrība. Kāpēc nē? Ja lielākā daļa strādātu ar sava prāta kļūdām, mēs to varētu, jo šodiena nav jādzīvo kā pēdējā pēdējā diena, bet gan jālabo kļūdas, jāmaina attieksme, lai rītdienu saņemtu dubultā labāku. Tāda sajūta, ka vairums latviešu dzīvo šīs vienas dienas baudas apmānā un nesaprot, ka, ja vairums no mums nestrādātu, uzdzīvotu, pieprasītu pabalstus, bezmaksaa transportu utt., tad katrs indivīds atsevišķi un visa nācija kopumā ietu bomžu ceļu, kļūtu nabadzīgi un slimotu. Pats svarīgākais ir rūpēties par rītdienu, bet, kur jūs to redzat Latvijas sabiedrības domāšanā un rīcībā? Vērtība nav mūsos, bet kaut kur ārpusē. Un kā to varētu racionāli pamatot, kā tikai ar to, ka mūsu starpā ir ļoti, pat izteikti maz psihoemociāli veselu cilvēku.
Rudens piesaule Daiļotavas puķu kastē uzziedēja tik krāšņi, ka viņas ir pamanāmākās visā Rūpniecības ielā. Ar labu noskaņojumu braucu pie mammas uz Baltezeru, pa ceļam iebraucu iepirkties tirdzniecības centra Apelsīns grāmatnīcā. Ievēroju tēvu ar meitu. Meitenei gadi apmēram 11-13. Tēvs iedod naudu meitai, lai tā nopērk skolai nepieciešamās pildspalvas un pats, kaut kur aiziet. Meitene rindā nostājās pirms manis. Nopirkusi 6 pildspalvas, šķēres un līmi. Kopā 8 eiro. Kad pēkšņi piesteidzas tēvs un pārdevējai saka, lai dodot kartes 3+ atlaidi, kura sastāda 60 centus. Pārdevēja vairs to nevar izdarīt, jo čeks jau ir izsists. Tēvs sāk publiski bļaut uz savu meitu, kāpēc viņa nav prasījusi atstāt atlaižu karti, un kāpēc viņai tik daudz pildspalvas vajagot skolai. Un, lai ejot dirst ar savām pildspalvām un aiziet prom atstājot meitu paņemot pirkumu.
Kā man vajadzēja rīkoties šādā situācijā? Izsaukt valsts policiju, lai pieņem iesniegumu no manis par vardarbību ģimenē un nodod tālāk lietu bāriņtiesai? Par ko domāja šis pieaugušais varmāka, kurš ir radījis trīs bērnus, bet acīmredzot nevarībnieks nopelnīt tā, lai komfortabli nodrošinātu viņu dzīvi un iespējamo attīstību. Tad jau labāk cilvēki bez bērniem, nekā šādi daudzbērnu ģimenes varmākas. Un par ko domā tās sievietes audzinot bērnus kopā ar psihoemocionāli slimiem vīriešiem? Priekš kam pierast dzīvot kopā ar vardarbīgu vīrieti un likt vēl bērniem to darīt kopā ar sevi? Kāda motivācija?
Nākamajā dienā pierakstījos Silverroll masāžai uz ruļļiem Baznīcas ielā 37. Droši zinu, ka tur nesatikšu vardarbīgus vīriešus un varēšu izmasēt sakrājušos stresu, tā ir laba alternatīva dienām, kad fizioterapeite netiek mani izmasēt ar manis pašas piedāvāto oscilatoro masāžu. Ruļļi ir klasika. Bet vai klasikai ir jābūt cilvēku savstarpējai vardarbībai, pazemojumiem, nepamatotai lielummānijai, valdonībai, despotismam, tirānijai, apkaunojumam, apspiešanai utt.?
Es saku, ka nē!
Ja jums nav mīļuma un cienīga vīrieša, ar kuru nodoties gultas priekiem un radīt bērnus, kurus kopīgi izaudzināt, tad labāk koncentrējaties uz sevi pašu un baudiet brīnišķīgas sajūtas, kaut vai uz tiem pašiem ruļļiem - masējoties, relaksējoties. Iespējams piedzims jaunas idejas, kuras pārvērst ienākumos!
Resnās Bārbijas Skaistums 90. 👑
24. aug. 2020,
Nav komentāru
Rudens atnāks sestdien ap 8.00 no rīta. Tā sapņoju sava psihoterapeita kabinetā pēc viņa atvaļinājuma. Lai arī cik rūpīgi neslēpos no saules iedarbības, mani tomēr arī šogad panāca alerģija no saules, autoimūna reakcija uz pārlieku liela daudzuma D vitamīna izstrādi organismā un kā sekas alerģija pašai uz savu sviedru sastāvu. Pavadonis - tūska un skābekļa trūkums, kamēr iedarbojas zāles un mazina tūsku. Pasmējāmies, ka no vienas puses traki, bet no otras puses - labi, ka dzīvoju Latvijā, hahaha.
Praktiski nav tāda cilvēka dzīve, kura norisinātos bez grūtībām. Un par kaut ko tādu sapņot nav ne mazākās vajadzības, jo citādi būtu paralizēta cilvēces evolūcija.
Dakterim stāstīju arī to, ka mana jaunākā brāļa ģimenē piedzimis dēliņš. Un galvenais, cik es ļoti apbrīnoju viņu par to, ka viņš maina priekšstatu par tēva lomu ģimenē un gādā par savu dēliņu tā, ka viņiem ir izveidojusies tāda psihoemocionālā saikne, kad viņš trīs mēnešus veco mazuli var pie diskomforta nomierināt tik pat, cik to var viņa mamma. Mans brālis savā ģimenē īsteno skandināvu zinātnieku ideju, ka sabiedrība morāli mainīsies tikai tad, kad vienas paaudzes bērnus vecāki aprūpēs un audzinās vienādā mērā, jo tad sabiedrība dzīvos peņa nepārvērtēšanas laikmetā. Harmonijā starp abiem dzimumiem.
Jā, mans brālis ir viens no gudrākajiem jaunās paaudzes sporta ārstiem, ar sporta medicīnas privātklīniku un tas noteikti palīdz sadalīt bērna aprūpes laiku pēc iespējas izlīdzinātāku ar sievu. Bet, kurš teica, ka bērni ir jādzemdē, kad tam nav ne laika, ne resursu, lai abi vecāki bērnam veltītu vienāda laika aprūpi un Edipa komplekss aizietu pastaigāties.
Nedomāju, ka ārsts Pēteris Kļava kļūdās un publiski nosauc lielāko daļu redzēto vecāku par neglābjamiem muļķiem. Un tad atcerējos notikumu meiteņu ballītē, kurā izteicu pārdomas par to, ka es pati neesmu monogāms cilvēks, bet poligāms. Un to var secināt arī lasot manas Bārbijas dienasgrāmatas. Mani seksuāli uzrunā vīrieši, bet nav nepieciešamības un pat neciešu sajūtu, ka man jāpieder vīrietim. Kāds sakars?
Ja tā padomā, monogāmija ir pašu vīriešu merkantīlisms. Un vīrieša identitātes krīze. Vīrietis jau nezina, kas viņam pasaulē jādara. Sieviete ir sieviete. Viņa ir dzemdējusi vienmēr un dzimuma identitāte ir skaidri saprotama. Merkantīlisms tūkstošgadē ir izpaudies tajā, ka vīrietis ir gribējis kontrolēt sievieti. Ko viņa dara? Vai tas ir mans bērns, kuru es uzturu. Ja tas nav tīrs merkantīlisms, tad, kas tas ir. Kāda vīrietim daļa par manu pieredzi. Patika 11 vīrieši, ir 11 bērni, tagad patīku es viņam un viņš man, tad būs divpadsmit un, ja gribēs būt kopā ar mani, būs jārūpējas par divpadsmit bērniem. Punkts.
Dakteris sasmējās un pastāstīja, ka tieši atvaļinājuma laikā noskatījies eksperimentālu raidījumu, kurā jautā cilvēkiem, ko jūs domājat par sievieti, kura vienas nakts laikā pārguļ ar pieciem vīriešiem, pārsvarā atbildes bija - mauka. Bet uz jautājumu, ko jūs domājat par vīrieti, kurš pārguļ vienas nakts laikā ar piecām sievietēm, atbildē bija - Varonis.
Izsmējāmies, cik ļoti cilvēki pakļaujas senām domāšanas kļūdām.
Tālāk runājām par to, kā nelegālā reiva ballītē vienā vakarā satiku trīs šīs vasaras mīļākos ar pavadonēm. Viņi centās tēlot, ka mani neredz, bet man gan nebija viņus bīstami redzēt. Es mierīgi varēju pētoši skatīties uz šiem jaunajiem vīriešiem un nenolaist savu skatienu. Jo manī bija sajūta, ka esmu suverēns skatītājs. Ja agrāk man būtu bijušas nepatīkamas emocijas, tad tagad es ļoti viegli varu iekārot vīrieti, paņemt viņu un arī viegli viņu palaist prom. Nepieķeros. Dakteris noteica, ka beidzot es sevī esmu ieguvusi tādu savu vērtību, kuru nevar ietekmēt neviens cits cilvēks!
Izgāju no kabineta un pēkšņi 48 cilvēki bija pasūtījuši Reparative produkciju, kaut gan tā nav paredzēta kā masu produkts un uz e- pastu atnākusi nopietna žurnāla interese par produkciju. Tā vienkārši un lieliski. Un tas nebija viss. Zinātnieks, par kuru rakstīju iepriekšējā Bārbijā uzrakstījis, ka viņš seksuāli mani gribot, bet reizē ar to no manis jūtot tādu enerģiju, kas viņu biedējot. Gribot draudzēties, bet ne gultā, jo viņam patīkot dominēt, bet pār mani to nevarot īstenot, es esot par stipru, bet viņam esot ļoti interesanti ar mani runāt, jo es esmu netipisks cilvēks, profesionāla un gudra, kaut gan pēc izskata nedaudz traka. Bet skaista.
Sasmējos un nofotografēju visu kopā vienā vārdā - cool.
Resnās Bārbijas Skaistums 89. 👑
27. jūl. 2020,
Nav komentāru
- Atnāca sliktā Ingrīda, ar ļoti lieliem enerģijas krājumiem, iedeva tādu seksu, kāds tev nekad vēl nebija bijis un "izēda" tev smadzenes. Kaut kāda upura pozīcija. Mēs bijām divatā ar savstarpējo saikni, varēji rīkoties tā, lai viss tev patiktu. Es, piemēram, nežēlojos. Darīju, ko varēju un man viss patika.
- Mirklis bija lielisks, par to nav nekādu žēlabu. Vienkārši es sapratu, ka esam līdzīgi, un tomēr ir daudz kur izteikts pretstats funktierī, un man ar to nesanāktu aprast.
*****
Apmēram tā un līdzīgi pēdējos piecos mēnešos izbeigušās visas manis iesāktās attiecības ar vīriešiem, kuri man bija simpatizējuši. Esmu uzzinājusi, ka ar tādu raksturu kā man, ka es neeju liegties, man nebūšot attiecības nekad. Man arī esot super egoisms. Es nespējot veltīt pietiekamu uzmanību vīrietim un es neesot spējīga noturēt vīrieti. Par vīrieša nenoturēšanas iemaņām mani centās kaunināt divdesmitseptiņgadīgs RTU zinātņu doktors. Teicu, vai viņš pats saprot, ar visu savu izglītību, kādu stereotipisku mēslu viņš man saka.
Atvainojās!
Bet tas izteikto nepadara par nebijušu.
Raudāju sava psihoterapeita kabinetā. Stāstīju par saviem novērojumiem, par to, ka vīrieši man pārmet, ka es seksa laikā runājot. Un es nesaprotu, kā gan citādi es varētu iegūt orgasmus, ja ne seksa laikā runājot, dodot norādījumus – lēnāk, ātrāk, apstājies utt., lai sasniegtu rezultātu. Es zinu, kā un ko man vajag, un vīrietis to nevar zināt, ja es nedodu pareizās komandas. Kā tad vīrieši iedomājas seksu, harmoniju seksa dzīvē ar sievieti, kas ir fundamentāla psihoemocionālai veselībai, ja viņi ir tādas "supervērtības" – atnāks, ievadīs vagīnā dzimumlocekli un sievietei no tā uzreiz rādīsies varavīksne. Tā taču tas nenotiek! Pornofilmas, kurās sievietes nerunā, tikai sten, ir pasaku filmas idiotiem. Kā to var nesaprast? Arī tas divdesmitseptiņgadīgais zinātnieks pēkšņi pēc seksa sāk man prasīt, cik tev vīrieši bijuši, cik tev vīrieši bijuši. It kā viņam būtu kāda darīšana gar manu pieredzi. No sērijas - sievietes vērtība ir partneru skaitā. Vīriešu nē, tā ir kur citur. Pēc kādām dienām vēl pieprasa minetu, ar acu kontaktu. Uz manu jautājumu, ko viņam tas dos, atbilde – dominanci. Tālāk jautājot, kam man būtu vajadzīga viņa dominance pār mani, sāk filozofēt, ka man mineta laikā esot kontrole pār viņa locekli. Bet kam tieši man tā kontrole būtu vajadzīga, atbildi nesaņēmu, vīrietis sāka dusmoties, ka man vajagot pazemīgāku čali, es gribot, lai mani apmierinot, un viņš, lai viņu. Viņš esot pieradis, ka sievietes viņu nekomandējot un pakļaujoties. Bet es esot pieradusi pa savam. Tad arī es sadusmojos. Pateicu, ka viņš ir emocionāli vardarbīgs un vienīgais, kas viņam pieder ir mammas izmazgātas apakšbikses. Un man bija taisnība, viņš dzīvoja pie vecākiem. Viņš varētu paņemt naudu un iet pie terapeita, kas tur tik grūts? Galu galā vietu seksam es nodrošināju, un viņš atnāca tukšām rokām. Kad aizrādīju, vai tad viņš nezina, ka pēc seksa ir jāuzkož un jāpadzeras, vissžēlīgi uzsauca man hotdogu, kur pati viņu aizvizināju. Sesiju beidzu ar to, ka man dakteris jautāja: Ingrīda, tagad beidzot tu redzi, cik debīlā sabiedrībā mēs dzīvojam?!
* * *
Es nezinu, kad atkal uzrakstīšu šī bloga ierakstu. Tāda bezcerības sajūta. Kaut kas pilnīgi slims ir sabiedrībā, kurā dzīvoju. Izslēgšu sabiedrību, būšu pauzē un tik garā, cik man vajadzīga, lai pilnībā atjaunotos pēc neveiksmēm. Varbūt skaldīšu malku, lai atpūstos.
Kā dzīvot universālas receptes nav, dzīvošu savu dzīvi un, lai apkārtējā pasaule, it sevišķi vīrieši, pielāgojas man, nevis es viņiem. Man ir pilnīgi adekvāta dzīves pozīcija. Ļoti reāla! Tā ir un viss.