Resnās Bārbijas Skaistums 86. 👑
4. maijs, 2020 pl. 17:05,
Nav komentāru
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas dienā, es joprojām varu teikt, ka visas mūsu tautas domāšanas un attieksmes būtība ir iekļauta žurnāla " Dadzis" stāstā par šīferi, kuru nozog no kolhoza, labāko patur sev, bet bojāto kā super vērtību, ļoti dārgi, pārdod kaimiņam. Un tas nekas labs nav. Hierarhijas valsts, nosacīta demokrātija, un viss vērsts uz personas labuma gūšanu, nedomājot par citu- līdzcilvēku ciešanām. Mūsu izveidotajā sabiedrībā ciešanas nav loģisks pierādījuma pamatojums, lai kaut ko mainītu, piemēram, likumdošanā. Tas nozīmē, ka cilvēka dzīvība un cilvēka izjūtas dzīves laikā netiek respektētas- es piedzimstu un nomirstu, un nevienam nav daļas par manu dzīvi un likteni. Neieinteresētība, nespēja iejusties cita cilvēka pārdzīvojumos, nevēlēšanās izzināt, paviršības un bezatbildības dzīves laiks. Apsveikumi no kouču sērijas- mēs esam apņēmīgi, garā stipri, spējam kalnus gāzt neko nedod, nekas mums nesanāk.
Nosmejos, ka potenciāli vislielākais covid-19 saslimšanas perēklis varētu būt VID ēka ar tās darbiniekiem, kuri nestrādā no mājām, jo nav portatīvo darba datoru. Varbūt situācija šajās nedēļās izmainījusies, kurš ir informēts?
Savā jaunajā romānā ar nosaukumu " Galva " paralēli metālistiem, hipsteriem, esmu iekļāvusi vairākus problēmistus, tēlus, piemēram kā septiņdesmitgadīgu politiķi, kas sev ieskaidro, ka ir Harijs Poters un ar viltu sevī iemīlina divas studentes; sievieti pēc četrdesmit gadiem, kura strādā Valsts policijā par augsta līmeņa vadītāju, visu laiku lielās ar savām milzīgajām krūtīm, mājās vīrs- invalīds, kurš viņu sit un iekausta arī bērnus- divas meitas un dēlu, bet šī sieviete nešķiras-gaida, kad nomirs viņas vīrs, jo tad viņai būs divi īpašumi- Rīgā un laukos. Krāpj vīru ar mīļāko, jaunu vīrieti no laukiem, bez zobiem, kurš prasa aizdot naudu mašīnas remontam, bet tā kā dāma ir iekšēji mazvērtīga, viņa stāsta mīļākajam, ka pašai nav vajadzīgās summas, bet var aizņemties no savas manikīra meistares, kurai būs jāatdod tā nauda.
Valsts ir Es un Tu. Ja Es neesmu psihoemocionāli vesela un Tu arī nē, tad tāda ar' ir mūsu Valsts- drausmīga.
Nemitīgi kāds no mums cenšas iebiedēt apkārtējos, augsts vardarbības līmenis ģimenēs (it kā dzīves galvenā jēga būtu neļaut otram cilvēkam rīkoties tā, kā viņš to vēlas )un bez aiztures nosodām cilvēkus, kurus pat nepazīstam.
Rakstot romānu " Galva "cenšos saprast, kas ir tā galvenā paštēla un attieksmes lieta, kāpēc sievietes nodarbojas ar nepopulāru nozaru uzņēmējdarbību, mani pašu ieskaitot. Vīriešiem piederošo un viņu vadīto uzņēmumu apgrozījums pēc statistikas datiem krietni pārspēj sieviešu uzņēmumu rezultātus un viņiem piederošās vai vadītās nozares ir tirdzniecība, būvniecība, transports, lauksaimniecība, bet sieviešu uzņēmēju nozares ir pakalpojumu sektors. Kāpēc tā? Kas traucē sievietēm pārdalīt tirgu ienesīgākos sektoros? Tūliņ tikšot valsts kases nauda pludināta nepabeigtajos būvniecības projektos- koncertzāle utt. Lūdzu, padalieties viedokļiem ar mani šajos jautājumos.
Vēl šajās dienās ievēroju " raudošo " bārmeni, kuram Rīgas nami nedodot atlaidi telpu nomai un viss ir slikti. Mani facebook paziņas no vīriešu puses, kurus esmu satikusi pārdošanas vai vadības apmācībās, visi kā viens šēroja šī bārmeņa bēdu stāstu un pauda atbalstu, ka noteikti cilvēkam jāpalīdz, bet, piemēram, mūsu ar Aneti radīto kosmētisko līdzekļu zīmolu Reparative produktus neviens nešēro un nenopērk sev vai mammai, varbūt tētim, bērnam vai mīļotai sievietei. Kāpēc, lai alkohola bizness būtu svarīgāks?
Iztēlojos stāstu, kurā bārmenis pieņemts darbā Staburadzē uz minimālo algu un raksta uz tortes maliņām: Pateicībā un Mīlestībā. Nepatīk man žēlojošies vīrieši un tie vīrieši, kuri viņus atbalsta. Pilnīgi nemotivēti- nepatīk, tāpat kā mans bijušais mīļākais, kurš ievietojis attēlu Facebook publiskai apskatei, ar pavadošo komentāru: "Kad pret tavu galvu izšķaida lielo granjonku un tu savas asinis pa pusbāru izlaisti, bet turpini tusēt!!!!" (Pat ārā stāvošā ātro brigāde nezina, ko darīt kā tikai pateikt - brauc uz Stradiņiem).
Bet tad manu dvēseles stāvokli izglāba nejauši ieraudzīts fotouzņēmums no mākslinieces Aijas Bormanes Instagram konta, kurā viņa fiksējusi savus zīmētos modeļus un fotogrāfijai devusi nosaukumu - my girls. ( Paldies viņai, ka atļāva pievienot šim mana bloga ierakstam!) Šie sieviešu tēli man lika domāt, ka es neesmu nekāda neveiksminiece, skatījos un, jo vairāk to darīju, jo vairāk manī atgriezās pašmīlestība. Atcerējos interviju ar parfimēru Lutenu, kurš aptuveni izteicās šādi: nav nekā iedzimta. Talants- tas ir neatlaidības rezultāts un, kā manā gadījumā, pilnīga pašadeve. Labs ir tas, kas iederīgs konkrētam brīdim, kas šobrīd nepieciešams. Es pats varu sliktajā atrast kaut ko apbrīnojamu, bet labajā- kaut ko riebīgu. Satriecošs vīrietis, tāpat kā jaunās mākslinieces modeļu zīmējumi.
Un es šodien - svētku dienā, apbrīnošu to, kas man ir, un neraudāšu par to, kā man nav.
Noteikti būs diena, kad mākslas akadēmijas rektors būs sieviete, tāpat kā sievietēm izdosies uzņēmējdarbība ienesīgās nozarēs. Noteikti!