- "Bāc, Ingrīda, kādam tie jaunie puikas ir jāmāca! Man vispār ilgus gadus nebija ne jausmas ne par mēnešreizēm, ne par to, kādas vēl sievietēm ir problēmas, jo tas neskāra manu dzīvi. Mani vecāki ne vārda nestāstīja. Un lielākajai daļai citu puišu tāpat. Turklāt mani vecāki vēl ir daudz darījuši salīdzinot ar citiem. Vismaz esmu ķīmijas doktorantūrā.

Redzi, Ingrīda, tu esi gudra un inteliģenta, bet tev nav bērnu. Bet tiem, kas klubos piedzeras vai kas dumji un strādā mazkvalificētus darbus, ir divi bērni. Un tad arī saproti, kā tas notiek, kur rodas sabiedrības vairākums. Es biju skolotājs 3 gadus. Neviens vecāks pat nemēģināja ar mani sazināties par bērnu problēmām ķīmijā."

---

Skype konsultācijā ar terapeitu centos savas dzīves patiesību atsegt līdz galam. Manā psihē ir iestājies pagrimums, tāds kā pasliktinājums, jo es atkal domāju par Rūdolfu, Jāni no Kanādas, ķīmiķi Jēkabu un tad vēl man ik pa laikam raksta vīrieši, kuri grib iepazīties. Un raksta aptuveni šādi:

- Labrīt! Kā Tev klājas?

Es atbildu: Paldies, labi. Tikko no vingrošanas pie fizioterapeita. Interesanti, ka gribi iepazīties.

Vinš: Interesanti gan. Tu negribi?

Es: Ir interese, tāpēc jau rakstu.

Viņš: Man 25. Vienai naktij negribu, bet attiecības arī nav tā, ka meklēju. Nejūtu, ka to izdarīšu.

Visu saraksti nolasu dakterim un saku, ka nesaprotu, kāpēc tāds jaunietis sāk "lekties"?! Viņš taču būtu varējis man atklāti un skaisti man pateikt, ka es viņu valdzinu, bet ka viņam nav tik liels kapitāls, lai varētu mani precēt vai parūpēties par to, kas varētu mani iepriecināt, bet tā vietā viņš varētu man dot tādu dzīves kvalitātes resursu kā dzimumdzīvi - tieši tādu, kādu es to gribu.

Dakteris centās man skaidrot, ka šis vīrietis par mani nesmējās. Vienkārši viņš nemāk darīt tā, kā man patiktu, bet vienkārši reaģē ar savu stratēģiju, kas ir tikai viņa un tā nav pārāk gudra un ir tāda kāda ir.. Savā būtībā vīrieši esot bailīgi un tad, nu, viņi tā uzmanīgi taustās, jo pilnīgi melot arī negrib un negrib arī atteikumu.

Nonācu sarunā ar ārstu pie secinājuma, ka man ir bezjēdzīgi dusmoties uz šādiem vīriešiem, kas it kā no "pārākas", "augstākas" pozīcijas man redzot piedāvās satikties, nevis ieinteresēs mani to gribēt darīt – iepazīties. Jo šāda attieksme ir cilvēkiem tūkstošgadēs iemācīta lieta, un neviens jau nezina, ka es gaidu no vīrieša līdzvērtību nevis patoloģisku pašmīlu. Turklāt tikpat negudri tādi vīrieši izturas arī pret citām sievietēm. Tas nav nekas tāds personīgi vērsts pret mani. Un, atgriežoties pie mana regresa domāšanā, tagad visai pasaulei tāda ir saistībā ar covid-19 vīrusa nāvejošas saslimšanas draudiem. Pasmejos, lai nu kas, bet es izdzīvošu, jo mans tēvs ir alkohola atkarīgais un es esmu iemācījusies izdzīvot. Māku to darīt ar mazumu. Plus man ir sēnes mežā un zivis ezerā, turklāt ekonomika pēc covid-19 atkopsies ātri. Pēc otrā pasaules kara bija neticams uzrāviens pateicoties tam, ka rūpniecībā ieviesa tikai jaunākās tehnoloģijas, tagad arī noteikti būs līdzīgi, kāds baiss uzrāviens mākslīgā intelekta ziņā, bet kā tas īsti atsauksies cilvēkam - neviens nezina. Iespējams, operēs tikai roboti ķirurgi, kuri nekad nepiekusīs un mākslīgais intelekts izies ārpus cilvēka apziņas iespējām. Gaidīšu, kas notiks. Un, protams, man nav nekādas jēgas sapņot par tādiem brūtgāniem, par kuriem ir skaidrs, ka viņi man naudu neiedos. Nekad. Jo viņi paši sev nevar radīt materiālas vērtības, tad no kā viņi varētu kaut ko dot, ja pašiem nav.

Bez kopdzīves ar otru cilvēku visa mūža garumā cilvēks mierīgi var iztikt. Nav obligāti jābūt. Ja šādu attiecību nav, cilvēks par to satraucas tikai vienā gadījumā, ja viņa paša iekšējā dialoga balss saka, ka tas nav normāli, jo citiem ir, bet tev nav. Kā tas var būt, ka man nav?! Cilvēka sociālā bāze ir ļoti spēcīga. Un maksimāli, ko es varēšu jebkad panākt savā psihē, ir tas, ka es varēšu labi justies situācijā, kurā es dzīvoju. Un, ka mani neiespaidotu apkārtējo nosacījumi, kuri man teiktu, ka tāda situācija, kurā es dzīvoju, nav pareiza. Piemēram, man nav miljons eiro, nav stabila partnera, nav bērnu, tas ir slikti, tas ir nepareizi, tā nedrīkst būt. Nav un viss. Var dzīvot un labi dzīvot arī bez tādām vērtībām kā stabils partneris, bērni, miljoni utt.

Nepatīk man tie vīrieši, nav tik skaisti kā man patiktu – neņemšu. Nemīlēšu un nedzemdēšu no viņiem nesmukus bērnus. Savā galvā man jāpanāk, lai tas mani nesāpina. Jo, ja es pati uzskatīšu, ka tas ir nepareizi, tas mani sāpinās, tas man radīs trauksmi un nepatiku. Ciešanas! Bet nekam tādam cilvēka dzīvē nav jābūt. Vajag domāšanā interpretācijas momentu, ka var sev pateikt; var dzīvot citādāk.

Laimīgs cilvēks nevar izjust sāpes ne fiziskas, ne garīgas. Otras dzīves iespējas man nebūs. Dzīves kvalitāte ir pamatu pamats.

Es esmu sieviete – prāta, spēka, skaistuma un neatkarības apvienojums. Viss sliktais jau ar mani ir noticis un tas bija vakar.